Piedalos pētījumā, kura dalībniekiem uz divām nedēļām jāatsakās no sociālo mediju lietošanas. Katras dienas nobeigumā aprakstu, kā veicies ar uzdevumu. Vecākās paaudzes cilvēkiem šis uzdevums šķistu gaužām vienkāršs, tomēr tiem, kuri uzauguši laikā, kad internets un sociālie mediji ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, ir gana grūti. Tagad gandrīz divu nedēļu garumā mans rīts iesākas daudz citādāk. Ja pirmo darba dienas stundu pavadīju sociālajos medijos, lai aplūkotu sev svarīgāko informāciju un sazinātos ar cilvēkiem, ar kuriem bez sociālo mediju palīdzības kontaktēties nevar, tad tagad naski ķeros klāt darbiem. It visā ir savs labums un ļaunums, jo sociālie mediji gan mūs ievelk savās informācijas pārpilnības dzīlēs, gan sniedz iespēju sazināties ar cilvēkiem jebkurā pasaules malā.
Ja pirms pētījuma uzsākšanas mamma teica, ka “vismaz mazāk laika pavadīsi pie datora, bet vairāk iziesi ārā”, tad gribētu teikt, ka tā gluži nav, jo gan darbs, gan studijas pieprasa to, ka savu lielāko dienas daļu aizvadu pie datora ekrāna. Nevarētu teikt, ka tikai jaunākā paaudze ir kā apmāta ar datoriem un sociālajiem tīmekļiem, tā ir globāla īpatnība kopumā. Mūsdienās visa dzīve un bizness notiek interneta tīmeklī. Tas paver iespējas, kuras bez interneta neīstenotos. Nevēlētos gan apgalvot, ka bez tā mēs neko nevarētu panākt, bet, pateicoties tam, daudz kas notiek ātrāk.
Divarpus nedēļu laikā, atsakoties no sociālajiem medijiem, mani paradumi nav mainījušies. Tomēr arvien lielāka kļūst vēlme ielūkoties kādā no tiem, jo dažbrīd izjūtu informācijas trūkumu. Lai arī nedaudz vairāk laika pavadu sarunās ar draugiem, tiekoties klātienē, tomēr izjūtu informācijas trūkumu saistībā ar radiniekiem, draugiem, paziņām, kuri dzīvo attālāk, piemēram, Anglijā un Īrijā, jo ir liegta iespēja redzēt to, ko viņi dara un kā aizrit viņu dienas. Tāpēc tādos brīžos ir jāpateicas, ka pastāv sociālie mediji, jo tie mums sniedz iespēju nezaudēt komunikāciju ar saviem mīļajiem pat tad, ja viņi atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā.
Komentāri