Pēc Lielbritānijas balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) ir svarīgi izdarīt adekvātus secinājumus, kāpēc tas tā noticis un ko no tā vajadzētu mācīties citiem. Lielbritānijā jau tradicionāli daudziem cilvēkiem ir bijis kritisks viedoklis par ES. Šīs tendences pēdējā laikā bija pieaugušas vēl vairāk – par to liecina kaut vai tas, ka eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās no visiem britu politiskajiem spēkiem ieguva visvairāk balsu. Arī pie varas esošajai Konservatīvajai partijai nav svešs šāds noskaņojums, un dzima priekšlikums par Lielbritānijas un ES attiecību reformēšanu un par referendumu. Tomēr tautas nobalsošanas iznākumu ne tuvu nevar izskaidrot tikai ar attieksmēm, kas veidojušās vēsturiski vai kuros kāda partija saskata sev politiskā kapitāla iespēju.
Trampa efekts
Britu referenduma iznākums lielā mērā ir protesta balsojums. Tas pat nav konkrēti pret Eiropu kā tādu vai citu konkrētu politisko ideju. Drīzāk tas ir rezultāts tam, ka cilvēkos ilgākā laikposmā ir sakrājusies emocionāla pretestība pret vispārējo situācijas virzību un savu nespēju šo kārtību ietekmēt savās interesēs. Šoreiz tas izlauzās šinī balsojumā, nākamreiz – varbūt kur citur.
Tas pats notiek arī ASV. Tur republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās rādās, ka būs Donalds Tramps. Tas nekas, ka viņš regulāri runā blēņas, kam nav faktoloģiska seguma. Tas nekas, ka viņa pašslavinājumos par savām biznesa veiksmēm ir liela daļa piepušķota klāt. Tas nekas, ka viņam līdz šim nav bijis nekādas pieredzes politiskā amatā. Daudziem amerikāņiem viņš patīk. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņi ir noticējuši D. Trampa uzburtajai veiksminieka ilūzijai. Visvairāk tāpēc, ka viņš nespēlē pēc noteikumiem. Viņš atļaujas sacīt to, ko vēlētos teikt arī daudzi citi, taču neuzdrošinās. Viņš ir alternatīva pašreizējai elitei, kas ir definējusi tādus politiskos, sociālos un ekonomiskos noteikumus, kurus aizvien lielāka sabiedrības daļa acīmredzot uzskata par nevēlamiem.
Dienu pēc Lielbritānijas referenduma rezultātu paziņošanas britu laikraksts The Guardian publicēja žurnālista Džona Harisa viedokļrakstu, kurā autors lietas būtību ilustrē ar kāda nabadzīga Mančestras rajona iedzīvotājas citātu: “Ja tev ir nauda, tu balso par palikšanu, bet, ja tev nav naudas, tu balso par aiziešanu.” Citiem vārdiem – tie briti, kuriem esošā kārtība nodrošina labu dzīvi, neiebilst pret tās turpinājumu. Savukārt tie, kuri izjūt ekonomiskās nevienlīdzības sekas un netic tam, ka situācija varētu uzlaboties, savu attieksmi izpauž šādi. Jā, šīs pašas problēmas, lai gan, protams, citos mērogos, ir arī augsti attīstītajās rietumvalstīs.
Sliktas atbildes, pamatoti jautājumi
Gan D. Trampa atbalstīšana, gan balsojums pret ES, protams, neko atrisināt nevar. Tās nav labas atbildes uz mūsdienu smagajiem jautājumiem. Tomēr paši jautājumi ir gluži vietā, lai arī elites gan valstu, gan starptautiskajā līmenī tik ilgu laiku tos ir izvēlējušās ignorēt.
Un ne jau tikai britiem ir šaubas, ka mūsdienu starptautiskā politiskā un ekonomiskā sistēma attīstās pareizajā virzienā. Ne jau tikai britiem ir aktuāls ir jautājums par to, kuri ir mūsdienu globalizācijas ieguvēji un kuri – zaudētāji. Piemēram, pašlaik top ES un ASV Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums, kas paredzēts abu partneru ekonomiskās sadarbības veicināšanai. Ir normāli, ka daudzi eiropieši šo procesu vēro ar pamatotām vai mazāk pamatotām bažām par līguma ietekmi uz vietējo uzņēmējdarbību, pārtikas aprites regulāciju un citiem aspektiem – taču diezin vai daudziem ir sajūta, ka viņi šinī jautājumā kaut ko varētu ietekmēt.
Zīmīgi, ka arī pašlaik netrūkst izteikumu, kas apliecina nevēlēšanos izprast britu sabiedrības attieksmi. Mediji labprāt vēsta, ka jaunie un izglītotie briti biežāk ir balsojuši par palikšanu, bet pensionāri, mazkvalificētie strādnieki un kopumā zemāka sociālā statusa cilvēki – pret. No šiem datiem ir viegli uzburt eiroskeptiķa tēlu – viņš ir vecs, neizglītots, arī homofobisks un rasists, jo pieņem, ka tagad varēs no valsts izraidīt visus viesstrādniekus un citus ārzemniekus. Citiem vārdiem – šie taču ir atpakaļrāpuļi, viņi neko nesaprot.
Nevar noliegt, ka pret nometnē nudien var atrast arī savu tiesu dīvainu, neglītu un naidīgu uzskatu paudēju. Taču tas nenozīmē, ka tāda ir puse no Lielbritānijas sabiedrības. Īstie situācijas nesapratēji ir britu pret balsotāju kritiķi, tai skaitā daudzi no medijiem un politikas veidotājiem, kuriem nu nāktos atzīt – tiem par vidējā sabiedrības pārstāvja noskaņojumiem un pieredzēm īsti nav priekšstata.
Neuzticības balsojumi
Referenduma iznākums atgādina, ka politiski radikālas idejas kļūst populāras laikā, kad cilvēki izjūt ekonomiskas un cita veida grūtības. Daudzās Eiropas valstīs patlaban satraucoši pieaugošā galēji labējo spēku ietekme arī nav radusies tukšā vietā. Cilvēki par viņiem balso ne jau vienkārši tāpēc, ka paši savā būtībā ir radikāļi – viņi balso pret līdzšinējo kārtību, kurai neuzticas. Un atkal, gluži tāpat kā ES referenduma un D.Trampa gadījumā, nav īsti nekāda pamata domāt, ka šādā politiskajā virzienā ir meklējams nedienu risinājums. Taču tā vietā, lai tādu ideju atbalstītājus visādi zākātu, ir vērts padomāt par likumsakarībām.
To, kādas īsti būs šī notikuma sekas, nav viegli prognozēt – pretējā gadījumā nebūtu bijušas tik kaismīgas diskusijas pret un par pozīcijas atbalstītāju starpā. Tomēr Lielbritānija nekur nepazudīs. Arī ES bez Lielbritānijas var iztikt. Bet šādus tādus secinājumus politiskajām elitēm par šiem procesiem gan derētu izdarīt.
Komentāri