Žurnālisti jau no studiju laikiem iepazīst dažādas metodes, kā var ievākt informāciju un izzināt apstākļus, tajā skaitā izmantojot lomu maiņu. Žurnālists uz laiku iejūtas citas profesijas vai kāda sabiedrības slāņa ikdienā, to iepazīstot dzīvē, nevis caur intervijām. Pēc tam top pētnieciski raksti un raidījumi.
Latvijā virmo kaislības ap medicīnas sistēmu. Kā Cēsis nodrošina pieejamību, to nolēmu papētīt, uz laiku iejūtoties aktīva pacienta lomā. Pārdomāju, ko savā veselībā gribētu uzlabot, un devos pierakstīties Cēsu klīnikā vizītēs pie cēsniekiem labi pazīstamiem speciālistiem, kā arī pie jauniem ārstiem, kuri nomainījuši iepriekšējās paaudzes mediķus. “Druva” jau rakstījusi, ka ārpus Rīgas sāk trūkt ārstu. Lai piesaistītu jaunos speciālistus Cēsu klīnikai, arī Cēsu novada pašvaldība sniedz savu atbalstu, proti, ienācējiem pilsētā dodot sociālas garantijas – izīrēt pašvaldībai piederošu dzīvokli, garantē vietu bērnam bērnudārzā. Taču visu nepieciešamo speciālistu vēl nav.
Kļūstot no žurnālista par pacientu, vispirms izdarīju secinājumu, ka uz tikšanos ar speciālistu jāgaida rindā nedēļu vai pat ilgāk. Ārstu un izmeklējumu noslogojums atšķiras. Ir speciālisti, kas ambulatorajā nodaļā pieņem raiti – pieraksta secībā, tāpēc pacientiem, gaidot uz pieņemšanu, nav jātērē laiks. Piedzīvoju pat tādu uzmanību, ka māsiņa no LOR kabineta jau laikus piezvanīja, lai apjautātos, vai mani kā pacienta plāni nav mainījušies un uz pieteikto vizīti ieradīšos noteiktajā laikā. Citādā darba tempā pieņemšanas dienā jāstrādā traumatologam. Dažu dienu viņš ir tik noslogots, ka pacientiem rinda pie ārsta durvīm pienāk pēc stundas vai pat divu stāvēšanas. Ārstu tūkuma dēļ speciālists spiests pieņemt arī tās dienas akūtos pacientus.
Kā klientiem paiet gaidīšanas stundas? Ne tikai nervozējot, ka dienai izjaukts ritms. Nepārtrauktā plūsma klīnikas pirmajā stāvā, it sevišķi priekšpusdienās, dzirdot, kā paziņas priecīgi sasveicinās un piestāj, lai parunātos par dažādām lietām, tas sāka atgādināt reiz bijušo rosmi vecpilsētas ielās. Ienāca prātā – tad, lūk, kur šodien rodama Rīgas ielas burzma! Kādreiz Cēsu un rajona cilvēki Rīgas ielā bieži staigāja no viena veikaliņa otrā, cerot ieraudzīt deficīta preci plauktos un stāties rindā pēc tās. Tagad par deficītu kļuvuši medicīnas izmeklējumi. Sabiedrība pakļauta kvotām. Cilvēkiem jāstājas dzīvajās rindās, kas pārvērtušās arī par pūli ar nervozēšanu un pazemojošu stāvēšanu. Tāds rindā gaidītāju pūlis Cēsu klīnikā pie reģistratūras tika piedzīvots martā.
Kopš Cēsu slimnīcas ēkā sāka darboties arī ambulatorā nodaļa, šajā pilsētas vietā – Viesturkalnā – ik darbdienu pie Cēsu klīnikas jūtams daudz lielāks cilvēku un transporta pieplūdums. “Jau trešo dienu nebija, kur nolikt mašīnu”, šādu frāzi gaiteņu sarunās dzirdēju no internās medicīnas dienas stacionāra apmeklētājas, un viņa bija norūpējusies: “Kad par to Cēsīs padomās?” Savukārt par speciālistu izturību un par daudzo dienas stacionāra klientu apkalpošanu – procedūru saņemšanas kārtību, precizitāti laikā un tīkamo atmosfēru – mediķi ik dienu no pacientiem dzirdēja pateicības un pat apbrīnas vārdus. Saspringtas darba stundas aizrit arī personālam reģistratūrās. Darbinieces strādā profesionāli, bet nevienmērīgais klientu pieplūdums atsevišķās stundās rada rindas, vienā no reģistratūrām nepārtraukti skan arī tālrunis, pierakstot pacientus rindā pie ārstiem un uz izmeklējumiem. Tas klientiem, kuri jau atnākuši, liek panervozēt un sadusmoties uz personālu. Viņiem jāuzklausa kritika, kas patiesībā veltīta klīnikas vadībai.
Tagad, kad mana profesija ir atkal žurnālists, man ir prieks, ka sadzīves neērtības nebija nekāds liels šķērslis un varēju saņemt kvalitatīvus pakalpojumus klīnikā, kas ir pašu pilsētā. Vēl kvalitatīvākus tos darīja fakts, ka manā rīcībā bija apdrošināšanas polise, kas sedza daļu no izdevumiem, jo, kopumā ņemot, veselības uzlabošana nebija lēta.
Komentāri