Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja Jolanta Borīte analizē Cēsu veikumu kultūras nozarē. Viņa pirms desmit gadiem bija Cēsu 800 gades svētku projekta vadītāja.
– Pirmo no gudrajām lietām, ko Cēsis Latvijā iesāka – pilsētas nozīmīgu gadskārtu veidot ne tikai kā svētkus, bet kā aizsākumu jaunām iniciatīvām pilsētā. Līdz tam neviena Latvijas pilsēta svētkus Attīstības programmā kā nopietnu robežšķirtni nebija iekļāvusi – domājot par svētkiem, domāt arī par pilsētas attīstības iespējām.
Cēsu pašvaldība pilsētas 800 gadi gaidīja ar parku un laukumu sakārtošanu, domājot ne tikai par ciemiņu uzņemšanu, bet arī par saviem iedzīvotājiem – labāka vide, labāka dzīvošana pilsētā. Tā tika definēts uzdevums.
Cēsu 800 gades veidošanā sāku strādāt brīdī, kad bija jāattīsta ideja par gaidāmā notikuma savlaicīgu ieskandināšanu ciklā “800 dienas pirms 800 gades”. Pilsētas centrā uzstādīja arī pulksteni, un sākās laika skaitīšana, bet ne jau vienkārši tā. Katras simts dienas bija nogrieznis, līdz kuram pilsētā jāpadara konkrēti darbi. Doma radās it kā nejauši, bet tad ievērojām, cik daudzas nejaušības sakrīt, un tas deva jaunu stimulu piepildīt laiku. Sākās modelēšana, ko katrā no simts dienām paveiksim. Atceros Maija parka atvēršanu pēc renovācijas, cik ļoti mobilizējāmies, lai šis notikums būtu tieši 700 dienas pirms 800 gades. 600 dienas pirms svētkiem bija novembrī ap valsts dzimšanas dienu, un tad īpaši analizējām faktu par Cēsīm kā valsts karoga dzimteni.
Cēsu 800 gade tuvojās nevis kā kultūras notikums, bet pilsētas attīstību veicinošs faktors. Tieši to pašu tagad īstenojam Latvijas valsts simtgades gaidās. Ne tikai saturiski, bet arī filozofiski domājam par valsts simts gadiem. Ļoti daudzas pašvaldības vēl dzīvo ar domu, ka valsts simtgade būs notikums tikai kultūrā. Nē, tā ir attīstības programma, kuru veidos katrā Latvijas novadā.
Cēsīs 2006. gadā dzima ideja par koncertzāli. Tajā laikā jau domāja, ka jārada koncertvieta, kura kalpos ne tikai cēsniekiem. Arī valsts līmenī sprieda par reģionālo koncertzāļu veidošanu, un šajās sarunās pilsētas dome varēja sniegt pamatojumu, kāpēc Vidzemes koncertzālei jābūt Cēsīs. Toreiz cēsnieki bija noformulējuši, ka šāda būve pilsētai dos ekonomisko pienesumu, jēgpilnāku darbību mūzikas vidusskolai. Valstij bija jāaizdomājas, jo Valmierā jau ir viena nozīmīga valsts institūcija – teātris. Atceros, ka bija doma par koncertzāli Alūksnē.
Cēsnieki ar 800 gadu svinībām ieguva lielāku pašapziņu, jo saprata, ka pilsētā var sarīkot liela mēroga notikumu un ka Cēsis ir ļoti labā attālumā no Rīgas. Uz šejieni regulāri varēs atvest profesionālās mākslas pārstāvjus. Tūlīt arī radās impulss – jau nākamajā vasarā jārīko mākslas festivāls.
Tas bija ļoti labi! Cēsnieki gan sūkstījās: “Profesionālās mākslas festivāls nav domāts mums.” Taču ieguvusi pilsēta – tās atpazīstamība, novērtējums. Kāda publika Cēsīs ir ik reizi, kad jūlijā atver mākslas festivālu! Visa mākslas inteliģence, visi Latvijas profesionālie mākslinieki satiekas Cēsīs. Pienesums pilsētai, ko atnesis festivāls, tagad redzams un jūtams – celsies viesnīca, jo līdzšinējās trūkst vietu, jaunu dzīvi sācis Ruckas parks un muiža.
Tagad Cēsis stāsta, ka vēlas kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu. Cēsnieki, spēlējoties ar šo domu, teic, ka Kultūras ministrija varētu strādāt pilsētā. Runājiet par to, bet pirms tam paskatieties uz sevi! Vai, cēsnieki, manāt, ka ikdienā katra no kultūras institūcijām pilsētā strādā pati par sevi, nav vienotas virzības. Kultūras nozare ikdienā nestrādā pilsētas attīstībai tā, kā vajadzētu, jo katrai iestādei ir savi mērķi – muzejam, izstāžu namam, bibliotēkai un kultūras centram, koncertzālei un mākslas rezidenču centram.
Infrastruktūra radīta ļoti laba, bet stratēģiskā redzējuma kopīgam pilsētas mērķim nav. Vispirms pašvaldībai ir jāpieņem darbā cilvēks, kurš atbildēs par kultūras nozari. Nevar šo funkciju uzticēt kādai no kultūras iestādēm, jo agrāk vai vēlāk tā vairāk pievērsīsies savai virzībai, nedomājot par kopsakaru tā, kā vajadzētu.
Cēsu 800 gadu svinībām veiksmīgi noslēdzoties, pašvaldība uzskatīja, ka kultūras nozarei kopīgs virzītājs vairs nav vajadzīgs, un štata vienību likvidēja. Tā bija lielākā kļūda, ko pieļāva. Par to Cēsu domes vadītājiem vairākkārt esmu teikusi, un mans secinājums, ka dome risināja nevis kultūras stratēģijas, bet personāliju jautājumus, vairāk domājot par to, vai nozarē ieceltais vadītājs varēs sastrādāties arī ar Juri Žagaru, kurš bija apņēmies no gada gadā attīstīt Cēsu Mākslas festivālu.
Komentāri