Lūk, kārtējo reizi pilsēta saņēmusi pliķi sejā, jo kāds ļaundaris, citādi viņu nosaukt nevar, sabojājis strūklaku Rožu laukumā, ielejot vai ieberot tajā nezināmu vielu. Rezultātā strūklaka, kas siltās, saulainās dienās priecē viesus un cēsniekus, īpaši mazos, šajā nedēļas nogalē, visticamāk, netiks ieslēgta.
Šādi gadījumi liek padomāt par cilvēkiem, kuri dara šādas cūcības. Vai nākamajā dienā, ejot pa Rožu laukumu un redzot, ka strūklaka nedarbojas, viņš tiešām jūt gandarījumu par padarīto? Sirds par to gavilē? Šāda ļaunprātība liek domāt, ka tas nav mirkļa vājums, bet apzināta rīcība. Nevar taču būt, ka cilvēks gāja un pēkšņi iedomājās – ņemšu un ieliešu (iebēršu) strūklakā to, kas pa rokai paķēries līdzi. Pat ja gājis krietnā kunga prātā. Piedzēruša mirkļa vājumā var kaut ko apgāzt, nolauzt, noplūkt puķes pilsētas apstādījumos, bet ne jau sabojāt strūklaku. Diemžēl ik pa laikam atrodas kādi, kas īsteno šādus vandalisma aktus, un pilnīgi droši, ka to dara paši cēsnieki. Vai tiešām cilvēkiem nepatīk skaistas lietas, kas priecē citus? Nebrīnītos, ja šie darboņi būtu no tiem, kas ikdienas sarunās skaļi pauž, ka pilsētā jau nekas nenotiek, te viss pagrimis, pamests, kluss. Tas, ka viņi paši ir pirmie spļāvēji kopējā akā, tiek piemirsts, jo daudz vieglāk ir kritizēt un paslepšus pielikt savu roku, lai tiešām būtu sliktāk, nevis censties rīkoties pretēji, iestādot kādu puķi, nenometot zemē tukšu pudeli vai čipsu paku, vai vienkārši domājot un runājot pozitīvi, pamanot labo ikdienā.
Te vietā citēt Imanta Ziedoņa dzejoli:
Kartupeļi zied.
Un bumbuļi apakšā
nekad nav savus ziedus redzējuši.
Vai arī mēs kā kurmji
te nedzīvojam?
Man šķiet, ļoti precīzi pateikts par zināmu mūsdienu sabiedrības daļu. To, kas neprot pacelt galvu uz augšu, lai ieraudzītu mākoņus, sauli, ziedus. Nesaku, ka jādzīvo tikai pa mākoņiem, bet nedrīkst arī ierakties tumšo domu alās, jo tā nekas nemainīsies. Ne velti taču senči teica, lai nespļaujam akās, no kurām pašiem jādzer. Bet laikam jau dažiem tik liels vilinājums tomēr iespļaut, ka gatavs pēc tam to pašu ūdeni arī dzert. Tā teikt, tas nekas, ka nav man, galvenais, ka nav arī citiem! Šādās reizēs allaž gribas jautāt – vai arī savā mājā viņi visu gāž, plēš, piemētā, jo savu dzīvi citādāku nespēj iedomāties?
Komentāri