Runas par Jāņiem jau pieklusušas. Šie saulgrieži paliks atmiņā kā tādi, par kuriem sūdzēties nevajadzētu. Lietus taču nebija, saulīte karsēja ne pa jokam. Bet jau tagad skaidrs, ka vēl, nesagaidot saulaino brīvdienu beigas, ne viens vien teica – kad tas karstums reiz beigsies. Nu nav labi cilvēkam šajā pasaulē. Un droši vien arī nekad nebūs.
Latvija skaitās viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. Dzīvojam trūcīgi, algas un pensijas mazas, nekas nav tā kā tur – bagātajās zemēs. Tā jau ir, jo tikai tie, kuri knapinās ar katru centu, pirmssvētku laikā var pārpildīt lielveikalus un to stāvlaukumus, piepildīt brīvdabas estrādes, lai paskatītos kādu izklaidējošu koncertu vai izrādi, uz kuru triekties cauri visai Latvijai. Un tā jau nav tikai ap Jāņiem, kad svētībai jālīgo visā Dievzemītē. Svētki ir visu vasaru, katru nedēļas nogali. Tikai atliek paskatīties kartē, kurp doties. Pagastu svētki, novadu un pilsētu svētki, katra sevis cienošas apdzīvotas vietas jubileja, kur tad vēl Maizes, Alus, Zušu, Nēģu, Reņģēdāju, Mednieku, Novadnieku svētki, tāpat arī daudzie festivāli, salidojumi. Dievam tiešām nedēļu nogales par īsām, lai katram svētku rīkotājam varētu iedalīt savu novakari.
Protams, jāpriecājas, ka gribam un, pašiem šķiet, protam svinēt svētkus. Par vislabākajiem parasti tiek atzīti tie, kuros pašam nekas nav jādara, aizej, apsēdies un tevi izklaidē. Par jokdari vai spēlmani, saprotams, kurš katrs neder. Tai jābūt zvaigznei, kas redzēta televīzijā. “Vai tad mums, laukos, neko nevajag,” parasti skan atbilde, ja pajautā, kāpēc jūs viņu aicinājāt, vai tad neredzat, ka atbraucis peļņā, kā kādreiz teica – haltūrā. Uzrunātais zināmu iemeslu dēļ apvainojas.
Tikai viens jautājums, cik izmaksā visi tie svētki, kurus pašvaldības bez maksas par apmeklējumu rīko pagastos, novados, pilsētās. Protams, rīko pašu cilvēkiem. Taču bieži vien to, kuri darbojas, organizē, dzied, dejo un spēlē, ir krietni vairāk nekā to, kuri aicināti būt kopā, priecāties, satikt citam citu. Ja vēl ļoti, ļoti slavens mākslinieks uzaicināts, tad atbrauc kāds skatītājs no nāburgiem. Bet gadās jau tā, ka svētki notiek blakus novados. Tad apmeklētību nosaka reklāma un viesmākslinieki. Un tas nav lēti. Vai atbilst patiesībai – mēs paši rīkojam svētkus sev? Jā – izdoma, norises kārtība ir pašu, tāpat kā amatierkolektīvu koncerts. Bet cik reižu var skatīties vienas un tās pašas dejas, klausīties kora dziesmas? Varbūt vērtīgāk šo kolektīvu dalībniekiem arī ļaut atnākt uz svētkiem kā skatītājiem, klausītājiem.
Katru nedēļas nogali svētki. Nabaga cilvēks teju iedzīts sprostā, kurp doties, jo arī vilties negribas. Ne vienmēr reklamētais patiesībā izskatās tik skaists un interesants.
Vienā no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm ik nedēļas nogali visapkārt skan svētki. Vai nav tā kā par daudz? Šoreiz ne par biznesu, bet svētkiem, festivāliem, zaļumballēm, saietiem, kurus finansē pašvaldības, lai iedzīvotāji tos varētu apmeklēt bez maksas. Varbūt to svētku naudiņu var iztērēt citur? Nu neesam tik nabagi, kā mums patīk par sevi stāstīt. Ja tādi būtu, tad svētkos, koncertos, festivālos, kur ieejas maksa nav mazāka par pieciem eiro, skatītāju rindas būtu tukšas.
Pašvaldības kalpo iedzīvotājiem. Arī tērē šo pašu iedzīvotāju samaksātos nodokļus. Kā apburtā aplī, jo iedzīvotāji vienmēr paģērēs, ko viņiem vajag, noliks pie vietas pragmatiķus un cels uz skatuves populistus.
Starp citu, pārdomu vērta atziņa pēc Jāņiem. Kāds twitter ierakstījis – Jāņos piedzerties, no rīta pamosties un saprast, ka esi pazaudējis maku, autovadītāja tiesības un vēl ko citu, ir štrunts. Jāņos piedzerties, no rīta pamosties, uzzinot, ka esam zaudējuši Lielbritāniju – tas jau ir kaut kas.
Dzīvē taču viss notiek salīdzinājumā.
Komentāri