Cilvēki, kuri varēja kļūt par mūsu draugiem, tagad labākajā gadījumā ir vienaldzīgi un viņus nekad vairs neinteresēs, kas ar mums notiek, viņi nebūs mūsu atbalstītāji grūtā brīdī. Tā bija pirmā atziņa, uzzinot, ka gandrīz visi bēgļi, kuri varēja te palikt, ir devušies prom. Nākamais bija jautājums – kādēļ mēs tik ļoti nemīlam paši sevi, ja jau iespējamos draugus par katru cenu gribam padarīt par ienaidniekiem? Un atbilde: pret bēgļiem mēs izturamies tieši tāpat kā pret sevi. Šķiet, visuzskatāmākais piemērs it brūkošā veselības aprūpe. Ir skaidrs, ka tā nav domāta “parastajiem” cilvēkiem, kuri pie mums nav nekādā vērtē, jo cilvēka vērtību nosaka vien nauda un amats, bet vislabāk, ja abi ir apvienoti. Un likumi, protams, nav rakstīti bagātajiem un amatpersonām, kurām taču pienākas viss un ārpus kārtas. Faktiski mēs ļaujam, lai notiek tā, kā notiek, sirsnīgi kritizējam visu un visus, bet patiesībā acīmredzot uzskatām, ka tā tam arī jābūt.
Tiesa gan, Iekšlietu ministrija atzīst, ka “bēgļu plāns” Latvijā īsti nedarbojas. Proti, ministrijas valsts sekretāre pauda, ka Latvijā īsti nedarbojas sociālekonomiskās iekļaušanas plāns. Galvenā problēma ir samazinātais pabalsts, arī grūtības atrast dzīvesvietu un darbavietu, kur savukārt viena no problēmām ir valodas zināšanas. Jāpiebilst – arī nepatika un aizdomas, ka tie, kuri nav tieši tādi paši kā mēs, noteikti ir slikti un nejauki cilvēki.
Vai var cerēt, ka šī ministrijas “atklāsme” kaut ko mainīs? Sociālajos tīklos valda zināma līksmība par to, ka “mēs viņus esam dabūjuši prom”, un jau atskan runas, ka mums vispār vajadzētu atteikties no bēgļu uzņemšanas.
Pirmkārt, valsts, kas sevi kaut mazliet ciena, nevar mētāties ar solījumiem, kurus pēc tam nepilda. Interesanti, ka, piemēram, Lielbritānija, kura agrāk vai vēlāk no Eiropas Savienības izstāsies un kuras referenduma rezultātu noteica galvenokārt augošā nepatika pret imigrantu skaita pieaugumu, tomēr ievēros iepriekšējā premjera Deivida Kamerona solījumu. Līdz 2020. gadam Lielbritānija uzņems 20 tūkstošus sīriešu bēgļu. Valdība ir sazinājusies ar vietējām pašvaldībām, jau ir zināms, kur šie cilvēki dzīvos. Pirmajā gadā par katru bēgli pašvaldība saņems 8500 mārciņas (aptuveni 10, 2 tūkst. eiro), lai segtu mājokļa, medicīniskās palīdzības un citas izmaksas. Protams, mēs neesam tik bagāti un no Eiropas par vienu bēgli saņemam tikai 6000 eiro, tomēr tas nenozīmē, ka pēkšņi varam paziņot, ka vairs nepiedalāmies.
Otrkārt, nevar apsolīt palīdzēt, bet pēc tam sacīt, ka lai jau paši tiek galā, un samazināt jau tā mazos pabalstus. Ir taču skaidrs, ka bezizejā nonācis bēglis bez darba un jumta virs galvas, bez radiem un paziņām var vai nu doties prom, vai iesaistīties likumpārkāpēju rindās. Jā, mājokļa īre ir ļoti augsta ne tikai Rīgā un lielajās pilsētās, savukārt vietās, kur tā ir saprāta robežās, parasti vispār nav atrodams nekāds darbs. Iespējams, ka vajadzētu izsludināt “īres iepirkumu” un slēgt līgumu ar mājokļa īpašnieku par to, ka pirmajā gadā īri maksā valsts vai pašvaldība no bēgļiem domātās naudas, bet bēglis maksā tikai komunālos izdevumus. Varbūt var iekārtot kādas “pirmās pieturas” mājas, kurās dzīvot pirmo gadu pēc “brīvlaišanas”, kamēr cilvēki pierod un iekārtojas, nostājas paši uz savām kājām.
Runa nav par to, ka ļoti jāgrib un jāmīl bēgļi. Tāpat ir arī skaidrs, ka Eiropa bēgļu jautājumu ir pamanījusies padarīt par nopietnu krīzi, kas diez vai beigsies tuvākajos gados. Tomēr meklēt saprātīgus risinājumus gan nav pārlieku fantastiska prasība. No Igaunijas bēgļi nebēg – varbūt papētīt, kā šo jautājumu risina igauņi?
Un vēl – interesanti, vai nākamā gada pašvaldību vēlēšanās vēlreiz apstiprināsies, cik ļoti nemīlam sevi? Vai, piemēram, rīdzinieki atkal nobalsos par Ušakovu un viņa sabiedrotajiem? Sašutums par Rīgas ielu remonta stilu ir milzīgs, ik pa brīdim izskan arī kārtējais nebūšanu vai korupcijas skandāls. Vai rīdzinieki joprojām uzskatīs, ka kungam kunga tiesa, bet pārējiem jāpriecājas, ka ļauj dzīvot. Tā teikt, vai sevis nemīlēšana turpinās plaukt un zelt?
Komentāri