Sākoties Saeimas darbam pie valsts budžeta, uzmanības centrā atkal ir nonācis jautājums par “deputātu kvotām” – naudas summu, ar ko deputāti var atbalstīt dažādas aktivitātes pēc savas iniciatīvas. Pašreizējā kārtība negarantē šo līdzekļu efektīvu izmantojumu, tomēr gatavības kaut ko mainīt politiķu vairākumam pašlaik nav.
Saskaņā ar pašreizējo kārtību valsts budžetā tiek rezervēta nauda, ar kuru deputāti var atbalstīt dažādus projektus vai pasākumus. Piemēram, ja kāds deputāts uzskata, ka kādā pašvaldībā vajag palīdzēt nobruģēt ietvi, atjaunot kādu ēku vai uzcelt pieminekli, viņš savu ieceri liek priekšā Saeimai un tā balsojot lemj, vai konkrētais pasākums ir pelnījis līdzekļus. Nākamā gada budžetā kvotām iecerēti 2,8 miljoni eiro.
Politiķi labprāt ir stāstījuši, kādi labi darbi par šo naudu ir padarīti. Kultūras aktivitāšu atbalstīšana, jumtu lāpīšana un bērnu rotaļu laukumu izbūve nudien ir labi darbi, it kā jau nebūtu, ko pārmest, ka deputāti tik ļoti tur rūpi par dzīvesvides uzlabošanu pašvaldībās. Turklāt zīmīgi, ka reizēs, kad Saeimai jābalso par šādu projektu apstiprināšanu, krietni mazinās citkārt tik asie partiju politiskie konflikti – rādās, ka koalīcijas deputātu priekšlikumus nereti atbalsta arī opozīcijas deputāti un otrādi.
Tomēr jautājums jau nav tik daudz par to, vai labiekārtošanas darbi ir atbalstāmi, bet gan – kādā veidā tas darāms. Visu vajadzību apmierināšanai naudas nav un nekad arī nebūs, tāpēc ir svarīgi saprast, kāpēc tiek atbalstīts viens projekts, bet netiek atbalstīts cits. Pašreizējā kārtība skaidrību par naudas sadalījuma kritērijiem īsti nesniedz. Nav skaidrs, kādā veidā līdz deputātiem nonāk konkrētās potenciāli atbalstāmās ieceres un uz kādu apsvērumu pamata deputāti, saņemot vairākus lūgumus, izvēlas, ko virzīt tālāk un ko ne.
Var jau būt, ka deputāti kvotu naudas dalīšanā ir cēli un vadās pēc vislabākajiem nodomiem. Tāpat ir saprotams, ka šo naudu nudien var izmantot, lai darītu labu vēlētājiem. Ievērojamu daļu no lielajiem jautājumiem, ar kuriem deputāti strādā, vairums pilsoņu savā ikdienas dzīvē praktiski neizjūt. Tas neko nepasaka par deputāta darba vērtīgumu, taču ir būtiski, ja deputāts laiku pa laikam spēj nodemonstrēt, ka viņš var reāli palīdzēt risināt arī tās problēmas, ar kurām ikdienā ļoti tieši saskaras viņu vēlētāji.
Taču vienlaikus nav izslēgta arī iespēja, ka naudas piešķiršanai ir krietni savtīgāki motīvi – piemēram, atbalstīt sev lojālas organizācijas vai arī izmantot šo valsts budžeta dāvanu kā savas personiskās reputācijas veidošanas instrumentu, tādējādi vēlētājus pievilinot. No publicitātes viedokļa ir pievilcīga ideja, ka deputāts uzmeties par dāsno naudas sagādātāju kādai labai iecerei un pēc tam vēl ierasties uz objekta atklāšanas ceremoniju, lai kameru gaismā pārgrieztu lentīti. Šajā scenārijā nebūs redzams, ka šī ir ne jau deputāta, bet valsts nauda un tās piešķiršanu ir atbalstījis ne jau tikai konkrētais deputāts, bet Saeima kopumā. Ja pašreizējā kārtība nespēj novērst bažas par savtīgu vai netaisnīgu naudas izmantojumu, kārtība ir jāmaina.
Mulsinošākais pašreizējā sistēmā ir tas, ka tik praktiski jautājumi kā ietvju bruģēšana vai ēku restaurācija tiek padarīti par kaut ko tādu, kas jāizskata Saeimā. Taču tie nav politiski jautājumi, un nevajag radīt augsni, kurā pret tiem kā pret politiskiem jautājumiem izturas. Ja nu kvotas nudien ir nepieciešams saglabāt, iesaku pret atbalstāmajiem pasākumiem izturēties kā pret īstiem projektiem – ar projekta pieteikumu, izvērtēšanas komisiju, tēriņu atskaitēm un revīzijām.
Tas būtu tā: valsts budžetā var atvēlēt to pašu summu, ko līdz šim, taču lēmumus par naudas izlietojumu pieņem nevis Saeima, bet gan neatkarīga ekspertu komisija. Naudas kārotājiem būtu jāraksta projekta pieteikumi, kuros pamato naudas nepieciešamību un savu spēju šo naudu efektīvi izmantot. Eksperti katru projektu izvērtētu un saliktu vērtējumus. Tie pretendenti, kas iegūtu visaugstāko vērtējumu, tiktu pie naudas.
Šādi tiktu nodrošinātas alternatīvas iespējas finansējumu saņemt arī tiem, kuru vajadzības valsts budžets dažādu iemeslu dēļ nerisina ierastajos veidos. Taču ideālajā variantā šādi paralēlie finansējuma dalīšanas veidi neeksistētu vispār, jo valsts budžeta veidošanas laikā tiktu apzinātas visas vajadzības un kompetenti izvērtēts, kuras no tām ir svarīgākās un steidzamākās, un tās jau laikus ierēķinātu valsts tēriņos.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs atzīst, ka no juridiskā viedokļa pašreizējā kvotu sistēmā viss ir kārtībā. Vienlaikus birojs norādījis uz naudas sadalījuma necaurskatāmību un sagatavojis grozījumus Saeimas Kārtības rullī. Tomēr arī tādā gadījumā šiem labojumiem un grozījumiem ir jāiet likumdošanas ceļš, un tas ļauj sagaidīt, ka iznākums tomēr būs atkarīgs no tā, ko par šo kārtību domā politiķi. Savukārt tas, ko viņi domā, ir skaidrs jau tagad – lielākās partijas kvotu sistēmu atbalsta.
Komentāri