Visas 193 ANO dalībvalstis ir parakstījušas dokumentu, apņemoties cīnīties ar superbaktērijām. Divos gados jāsagatavo plāns, kā to darīt. Eksperti lēš, ka pasaulē katru gadu nomirtu par 700 tūkstošiem cilvēku mazāk, ja valstis tiešām darīs visu, lai ievērotu dokumentā ietvertās prasības.
Kā zināms, superbaktērijas nav fantastikas žanra izgudrojums – tās ir pret antibiotikām rezistentas jeb izturīgas baktērijas. Tas nozīmē, ka infekcija, kas it kā būtu izārstējama, patiesībā tāda vairs nav un cilvēks var nomirt no slimības, kas vēl pirms dažiem gadiem viegli padevās ārstēšanai.
Neapšaubāmi, pirmais baktēriju rezistences iemesls ir nevajadzīga un nepareiza antibiotiku lietošana. Tomēr nereti šīs izturīgās baktērijas var iegūt, lietojot uzturā pārtikas produktus, piemēram, gaļu, ja lopiem profilakses nolūkos tiek lietotas antibiotikas, vai saskaroties ar cilvēku, kurš ir šo baktēriju nēsātājs.
Latvijā t.s. ambulatorajā sektorā antibiotikas tiek lietotas mazāk nekā citur Eiropā, un acīmredzot tas saistāms ar to, ka Latvijā antibakteriālos līdzekļus var iegādāties tikai ar ārsta izrakstītu recepti. Toties slimnīcu sektorā Latvija ir viena no lielākajām antibiotiku lietotājām Eiropas Savienībā (ES), kā savulaik aģentūrai LETA atzina Veselības ministrijas (VM) Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece Biruta Kleina. Antibiotikas slimnīcās ES vairāk par Latviju lietojot tikai Rumānijā un Somijā. Jāpiebilst, ka pirms vairākiem gadiem lielo antibiotiku patēriņu slimnīcās apstiprinājis arī Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra veiktais prevalences pētījums (no 2011. līdz 2012.gadam), kurā konstatēts, ka 35% pacientu slimnīcās saņem antibiotikas, bet Latvijā pat 38,4%. Iespējams, ka dati šobrīd nedaudz mainījušies, bet problēma paliek un nav tik maznozīmīga, kā varētu likties pirmajā brīdī. Protams, aprēķini, ka 2050. gadā superbaktērijas nogalinās 10 miljonus cilvēku katru gadu, ja nekas netiks pasākts, un tas ir vairāk, nekā mirst no vēža, šobrīd liekas visai abstrakti un tālu no ikdienas dzīves. Tomēr… Parakstītajā dokumentā paredzēts, ka valstis sponsorēs jaunu antibiotiku izveidošanu, uzlabos diagnostiku un apmācīs gan medicīnisko personālu, gan iedzīvotājus, kā nepieļaut jaunu superbaktēriju rašanos. Jaunas antibiotikas izstrādāšana maksā miljardus, un skaidrs, ka tādā procesā Latvija diez vai varēs piedalīties ar nozīmīgu devumu. Grūti spriest par diagnostikas uzlabošanu un personāla apmācību, savukārt par to, ka gripa vai saaukstēšanās nav ārstējama ar antibiotikām, tiek stāstīts katru gadu. Latvijas veselības aprūpei jādzēš “lielais ugunsgrēks”, kas draud to sagraut un padarīt nepieejamu, tai hroniski nepietiek naudas, tādēļ patiesībā neliekas ticami, ka superbaktēriju apkarošanas jomā tiks izdarīts kas vairāk par pareizi uzrakstītiem plāniem. Ir saprotami, ka, piemēram, vēža pacients nevar gaidīt mēnešiem un gadiem, kamēr beidzot tiks pie ārsta vai zālēm, tādēļ jārīkojas tūlīt, neiegrimstot filozofiskās pārdomās un nerīkojot bezgalīgas darba grupu sēdes gadiem ilgi. Līdzīgi ir ar daudzām diagnozēm, tādēļ mediķi skandina trauksmes zvanus. Superbaktērijas ir kā klusais slepkava, kas darbojas nemanāmi, bet neatlaidīgi. Un var gadīties, ka kādā brīdī attapsimies, ka lielākā daļa slimību, kas šodien nešķiet ļoti draudīgas, izrādīsies nāvējošas. Neglābs pat biezs naudas maks, jo zāļu vienkārši nebūs. Jautājums, vai ministrija un mediķi to ir pamanījuši?
Komentāri