Bilžu rāmītī man stāv kāda mīļa fotogrāfija. Tā ir tieši desmit gadu veca, un ikdienā nemaz tik bieži tai vairs acis neuzmetu. Visas tur redzamās sejiņas it kā labi pazīstamas, un neaizmirstams arī notikums, kas iemūžināts, tomēr sen pagājis. Fotogrāfijā esmu kopā ar krustbērniem, radiem un draugiem Cēsu 800 gades svinībās. Vēl brīdis, un Cēsu Pils laukumā par godu 800 gadei būs svētku zalve. Mēs vēsturiskajam lielgabalam, kas stāsta par pilsētas pagātni, stāvam diezgan tuvu. Tas tāpēc, ka nezinām, kā šauj no lielgabala, ka jāstāv tālāk, lai ausis neaizkrīt. No laika, kad Cēsis bija nozīmīgs Livonijas ordeņa centrs, aizritējuši gadu simti. Šajās simtgadēs Cēsis piedzīvojušas gan uzplaukumu, gan stagnāciju, taču pats galvenais – no mana viedokļa – ir palikusi neliela, simpātiska pilsētiņa, kur labi dzīvot.
Fotogrāfiju ar lielgabalu fonā atkal rūpīgi izpētīju tagad, kad aizvadīta Cēsu 810 gade. Tagad ar lielgabaliem vairs Cēsīs nešaudījās. Bija atkal varens salūts debesīs,un atkal ar saviem draugiem stāvēju par tuvu. Pils parks drebēja no šāvieniem, un mūsu sirdis līdzi, bet pašas uguns puķes bija tik skaistas, ka aizrāvās elpa.
Elpa aizraujas, arī skatoties desmit gadu veco foto un saprotot, kā skrien laiks, kā tas mūs maina. Fotogrāfijā redzamie krustbērni nu ir pieauguši cilvēki. Paši stūrē ne tikai auto, jo ir pilngadīgi, bet arī savu dzīvi. Par laimi, mēs – vecāki un krustvecāki – esam gandrīz tādi paši (gribas tā domāt). Joprojām esam Cēsīs – savā dzimtajā pilsētā, savā profesijā, savā Latvijā. Mums tie desmit gadi, kas pagājuši no vieniem lieliem svētkiem līdz otriem, nav likuši izdarīt grūtas izvēles, piemēram, pamest Cēsis – uz brīdi vai uz ilgiem laikiem un te atbraukt tikai uz lieliem svētkiem. Mums ir tā laime pamosties rītos savā mājā, pilsētā, valstī. Tad nav jāuzdod jautājums liktenim – kāpēc tas bijis tik skarbs un aizvedis prom no Cēsīm.
Pilsētas svētku dienās tiku ierauta diskusijā par to – kas tāds īpašs Cēsīs, kāpēc cēsnieki tā lepojas ar savu pilsētu. Kāpēc dažkārt grib salīdzināt sevi, piemēram, ar valmieriešiem – kurš patriotiskāks. Diskutētāji laikam gribēja pasacīt, ka mēs – cēsnieki – esam mazliet lielībnieki, jo teju katrs Latvijā varot lepoties ar savu dzimto pilsētu. Man pret to nekas nebija pretī, bet pie sevis nodomāju – Cēsu harizmu jūtam ne tikai mēs. Cik reizes neesmu jutusi, kā Cēsis iedarbojas uz pilsētas viesiem (vēl vakar no jelgavniekiem, kas te bija pirmo reizi), un Cēsu vārdu ar labu vienmēr dzirdu piesaucam Rīgā, Latgalē, Vidzemē un Kurzemē.
Komentāri