Vasarai tuvojas beigas. Tā pagājusi kā svētku virpulis. Ne tikai katrā lielākā un mazākā pilsētā, novadā, bet arī daudzos pagastos un pat ciemos svinēts. Dažviet bijuši arī vairāki svētki un festivāli – pagasta un novada vai pilsētas, tad sporta un ģimeņu, jauniešu un pensionāru. Ir medus, siera, piena svētki. Ir viduslaiku, mednieku, teātru, koru, dejotāju, operas un citu mākslu. Katrs rīkotājs aizrautīgi domā ko īpašu un nebijušu. Jo, ja nav publikas, nekādi svētki taču nesanāk. Taču, lai radītu aizvien ko jaunu, vajadzīga nauda. Un lielākoties to var saņemt no tā, ko valsts iedzīvotāji samaksājuši kā nodokļus, vienalga, kāds ir konkrētais naudas devējs.
Interesanti, ja saskaitītu kopā visu to, kas izlietots dažādajos svētkos un festivālos, kas sanāktu? Laikam tāda aprēķina valstī nav. Var jau būt, ka arī nevajag, un varbūt tas nemaz nebūtu tik daudz, lai neatsvērtu to krāšņumu un labsajūtu, ko saņem svētku apmeklētāji.
Nevar jau visu pārrēķināt naudā, to mēs labi zinām. Cilvēkiem vajag emocionālo, estētisko, vajag sajūtas un piedzīvojumus. Taču katrs, rēķinot, ko pašam savās mājās rīkot, mēs ielūkojamies savā maciņā un paskaitām, vai kaut kam neaptrūksies, ja baļļu būs daudz. Vai tā notiek arī tajā līmenī, kur svētkus rīko par pašvaldību budžeta naudu? Gan jau. Esmu labticīga, domāju, ka katra dome rūpīgi vērtē savu budžetu un zina, ka drīkst prieka radīšanai iztērēt tik un tik, ka tam ir atdeve ja ne caur to, ka atbrauc tālumnieki un tērē vietējās tirgotavās un ēstuvēs naudu, tad noteikti no tā, ka iedzīvotāji sajūt kopābūšanas prieku, stiprinās piederība dzīvesvietai. Tomēr vēlēšanās sarēķināt, cik tas viss izmaksā, urda un neiziet no prāta. Vai tad, ja katrs svētku prieku baudītājs būtu izpētījis visus budžetus, viņš būtu tik apmierināts? Varbūt ir vērts krāšņo iespaidu buķeti reizēm pavērtēt no šāda skatījuma?
Komentāri