Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Neredzam vai negribam pamanīt nelaimi līdzās

Monika Sproģe
00:00
12.01.2017
6

Lai gan bieži uzskatām, ka mums nav tiesību jaukties otra dzīvē, jo mums katram ir tāda, kādu esam pelnījuši un tikai mēs spējam to dzīvot, tomēr ir situācijas, kad nedrīkstam palikt malā. Ir tūkstošiem situāciju, kad kāda cilvēka pasaule ir apdraudēta un sagrūst, taču tik bieži mēs izliekamies to neredzam. Kāpēc? Bailes, nevēlēšanās uzņemties atbildību, kauns, dusmas, nezināšana? Īpaši šie jautājumi saasinājās, kad Dobelē gāja bojā zīdainis, jo vecāki vairākas dienas bija miruši, bet neviens to nebija konstatējis. Līdzīgs gadījums, par laimi, bez traģiskām sekām bija Olainē, kad piecgadīgs zēns vairākas dienas bija ieslēgts dzīvoklī kopā ar mirušu tēvu. Neviļus rodas jautājums – vai tiešām neviens to nemanīja, ne kaimiņi, ne paziņas? Vai tik ļoti norobežojamies viens no otra, ka nepamanām pat nelaimi, kas ir līdzās? “Druva” šos jautājumus uzdeva Cēsīs sastaptiem cilvēkiem.

Cēsnieks Renārs Sproģis pauda savu pieredzi: “Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem, braucot pa Veclaicenes šoseju, blakus Ieriķu autobusa pieturai ieraudzīju guļam zemē vīrieti. Apstājos, piegāju pie viņa, redzot, ka gulošais konvulsijās raustās, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr mediķi pie mums brauca, pa tālruni tiku instruēts, kas jādara, lai nabaga cilvēks sev nenokostu mēli, nenosmaktu un citādi sevi netraumētu. Lai gan mediķi bija ceļā, runājot pa telefonu, viņi jau pieļāva domu, ka vīrietim varētu būt epilepsijas lēkme, kā arī izrādījās. Nezinu, cik ilgi šis kungs bez palīdzības bija gulējis, pirms es pie viņa piestāju, bet vai jūs domājat, ka šo 15-20 minūšu laikā kaut viens auto apstājās, lai piedāvātu palīdzību? Nē.”

Sarunā R. Sproģis pauž viedokli, ka, viņaprāt, sava loma sabiedrības vienaldzībā ir zemajam labklājības līmenim valstī. “Jo sabiedrība nabadzīgāka, jo vairāk tā kļūst agresīva, vairāk ieraujas sevī. Tie nav tikai mani novērojumi. Dienas trīs pēc Dobeles traģēdijas es piezvanīju bērnu reanimatologam Pēterim Kļavam un piedāvāju palīdzēt traģēdijā cietušajiem bērniem, ja reiz viņi ir slimnīcā. Viņš atbildēja, ka šis nav vienīgais smagais gadījums, ka šie bijuši tikai ziediņi. Īstenībā situācija ir ārkārtīgi smaga, bet par to nerunā. Diemžēl tagad moderni ir neiedziļināties nedz rakstos, nedz faktos. Esot statistika, ka 95% cilvēku, lasot ziņas, izlasa tikai pirmos trīs teikumus. Jāsecina, ka mūsdienās cilvēki ir aprobežoti un vērsti tikai uz sevi. Pat tādi paziņas, kas ieņem augstus amatus Valsts policijā, man teikuši – es nesen nopirku māju, redzi, kur mana mašīna, mani bērni, man ir pilnīgi nospļauties par to, kas notiek apkārt. Tā, lūk! Šajā attieksmē arī ir atbilde.”

Arī Jurita Mikoviča domā līdzīgi: “Jā, sabiedrība kopumā noteikti ir kļuvusi vienaldzīga gan pret apkārtni, gan dažādiem notikumiem un cilvēkiem, ja jāsalīdzina ar to, kā bija kādreiz. Bet tajā, manuprāt, nav konkrēti neviens vainojams – vainīgs esam tikai katrs pats, esot vienaldzīgs. To veicinājis ārkārtīgi piesātināto notikumu birums visapkārt. Un, jo vairāk notikumu, jo vairāk viedokļu. Iespējams, cilvēki nedaudz baidās. Šodien taču tik ļoti nosoda tos, kas jaucas citu dzīvēs vai izsaka savu viedokli. Tu esi sliktais. Tu esi ielīdis kāda “privātajā” teritorijā. Un tā mēs norobežojamies.

Nesen kāda notikuma kontekstā domāju, cik nežēlīgi mēs reizēm varam būt viens pret otru, bet tad pati nonācu situācijā, kad māte bērnu publiski sapurināja tik ļoti, ka gribējās turpat muzejā to izdarīt ar viņu pašu. Un ziniet? Es nobijos un neaizrādīju. Kāpēc? Jo tas taču nav mans bērns, mana dzīve. Piekrītu, ka šim muļķīgajam aizspriedumam vajadzētu tikt pāri. Mums visiem. Tomēr kopumā ir labas lietas un cilvēka otram sniegtais prieks gūst virsroku. Mēs bieži vien runājam tikai par negatīvo, aizmirstot, ka četrreiz vairāk ir labā. Aizmirstam novērtēt. Ziņu portālos varu ieraudzīt 19 virsrakstus par nejēdzīgām kaislībām politiskajā arēnā, bet nevienu par izcilu mākslas izstādi vai ko līdzīgu.”

Līdzīgi uzskata arī Evita Zariņa. Viņa vērtē, ka cilvēki ir kļuvuši neuzņēmīgāki pret apkārtējo sāpēm un problēmām: “Visi aizņemti darbos. Pat ģimenē nepietiek laika, lai viens otram piegrieztu vērību, kur vēl svešajiem. Pati strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un šķiet, ka par maz esmu kopā ar bērniem. Arī nogurums notrulina, padara vienaldzīgu.”

Turpretī Inga Broka domā, ka kopumā cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgāki viens pret otru: “Interese vai vienaldzība pret apkārt notiekošo ir atkarīga no katra indivīda un viņa paša dzīves vides, pieredzes, dzīves ritma. Nedomāju, ka ir kāds vienots apstāklis, kas būtu padarījis sabiedrību vienaldzīgu.”

Savukārt valmieriete Zane Boša atzīst, ka cilvēki izturas vienaldzīgi tad, ja tas neskar viņus pašus, tuviniekus vai draugus: “Esmu novērojusi, ka lielāka vienaldzība ir Rīgā. Mazpilsētās cilvēki ir iejūtīgāki. Šķiet, viena daļa nevēlas iejaukties notiekošajā, lai nebūtu lieku klapatu. Labāk nebāzt degunu citu darīšanās, ka vēl nedabū pa degunu.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Nevedīsim svešo mājās

11:03
23.07.2024
10

Latvijā izsludināta kārtējā kampaņa. Šoreiz “Nevēlamie ieceļotāji”. Un uzmanība pievērsta      piecām invazīvajām sugām – Ķīnas cimdiņkrabim, Amerikas signālvēzim, rotanam, apaļajam jūrasgrundulim un dzeloņvaigu vēzim.    Pērn kampaņā “Ķeram svešos Latvijas dabā!” vairāk stāstīja par    augiem – Kanādas zeltslotiņu, puķu sprigani, krokaino rozi, vārpaino korinti un ošlapu kļavu. Lai pret svešo izturētos ar […]

Zobu labošana – dārga un vēl dārgāka

10:53
23.07.2024
18

Kamēr bērniem ir pieejami valsts apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi, tikmēr pieaugušajiem brīžos, kad jāapmeklē zob­ārsts, maciņš jāver vaļā ļoti plaši. Un tas ir galvenais iemesls, kāpēc pieaugušie, kuriem vajag speciālista palīdzību, pie zobārsta tomēr nedodas. Centrālā statistikas pārvalde katru gadu vaicā iedzīvotājiem par iemesliem, kāpēc viņi neapmeklē zobārstu, un nemainīgi gadu no gada situācija ir līdzīga. […]

Siena laiku aizstājis svētku laiks

10:52
23.07.2024
17

Vasara savulaik bijusi karstākais darba laiks. Dārzs jāravē, kartupeļi jāvago, jāgādā siens, jūlija vidū jāsāk vākt dārza raža un jādomā, kā to vislabāk saglabāt ziemai. Tagad vasaras kļuvušas kā karstākais publisku svētku laiks. Katru nedēļas nogali kādā pagastā, pilsētā vai novadā valda līksmība, mūzika, dejas, kur netrūkst bagātīgu bufešu un visa cita, kas piedienas ballītei. […]

Cēsu ietves un veloceliņi

17:09
17.07.2024
46
1

Latvietis pēc dabas ir diezgan konservatīvs un visur grib zināmu kārtību. Tāpēc var saprast riteņbraucēju vēlmi pēc iespējami labākas velo infrastruktūras, kur galvenais elements ir veloceliņš. Tad skaidrs, tur uz divriteņa cilvēks var justies droši un kā galvenais. Jāpiebilst gan, ka velosipēdistus pamazām grib izkonkurēt citu mikromobilitātes ierīču lietotāji, piemēram, elektrisko skrejriteņu braucēji, bet šoreiz […]

Vienam atvaļinājums, citiem problēmas

08:55
16.07.2024
46

Cik nav dzirdēts gan skaļi un satraucoši, gan pieklusināti un argumentēti, ka Latvija izmirst, ka ģimenēm vajadzīgs atbalsts. Tad nez kāpēc ne viens vien iedomājas, ka runa atkal ir par naudu. Ir tik daudzas it kā vienkāršas lietas, kas būtu liels atbalsts un sapratnes demonstrējums jaunajām ģimenēm. Vasara ir atvaļinājumu laiks, ģimeņu speciālisti to vien […]

"Uzvarētāji"

16:53
15.07.2024
26

Nedēļas baisākais notikums ir agresorvalsts uzbrukums Kijivā lielākajai bērnu slimnīcai Ukrainā. Tiešs raķetes trāpījums, divi mediķi gājuši bojā, astoņi bērni ievainoti, viens bērns miris. Protams, Krievija apgalvo, kas slimnīcā bijis “Azov” kaujinieku centrs, jo teroristiem visā pasaulē tā ir ierastā lietu kārtība – izmantot iedzīvotājus, it sevišķi bērnus, kā vairogu kaujiniekiem. Tādēļ viņi negrib un […]

Tautas balss

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
19
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
14
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
13
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
12
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
31
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Sludinājumi