Svētdiena, 24. novembris
Vārda dienas: Velta, Velda

Neredzam vai negribam pamanīt nelaimi līdzās

Monika Sproģe
00:00
12.01.2017
7

Lai gan bieži uzskatām, ka mums nav tiesību jaukties otra dzīvē, jo mums katram ir tāda, kādu esam pelnījuši un tikai mēs spējam to dzīvot, tomēr ir situācijas, kad nedrīkstam palikt malā. Ir tūkstošiem situāciju, kad kāda cilvēka pasaule ir apdraudēta un sagrūst, taču tik bieži mēs izliekamies to neredzam. Kāpēc? Bailes, nevēlēšanās uzņemties atbildību, kauns, dusmas, nezināšana? Īpaši šie jautājumi saasinājās, kad Dobelē gāja bojā zīdainis, jo vecāki vairākas dienas bija miruši, bet neviens to nebija konstatējis. Līdzīgs gadījums, par laimi, bez traģiskām sekām bija Olainē, kad piecgadīgs zēns vairākas dienas bija ieslēgts dzīvoklī kopā ar mirušu tēvu. Neviļus rodas jautājums – vai tiešām neviens to nemanīja, ne kaimiņi, ne paziņas? Vai tik ļoti norobežojamies viens no otra, ka nepamanām pat nelaimi, kas ir līdzās? “Druva” šos jautājumus uzdeva Cēsīs sastaptiem cilvēkiem.

Cēsnieks Renārs Sproģis pauda savu pieredzi: “Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem, braucot pa Veclaicenes šoseju, blakus Ieriķu autobusa pieturai ieraudzīju guļam zemē vīrieti. Apstājos, piegāju pie viņa, redzot, ka gulošais konvulsijās raustās, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr mediķi pie mums brauca, pa tālruni tiku instruēts, kas jādara, lai nabaga cilvēks sev nenokostu mēli, nenosmaktu un citādi sevi netraumētu. Lai gan mediķi bija ceļā, runājot pa telefonu, viņi jau pieļāva domu, ka vīrietim varētu būt epilepsijas lēkme, kā arī izrādījās. Nezinu, cik ilgi šis kungs bez palīdzības bija gulējis, pirms es pie viņa piestāju, bet vai jūs domājat, ka šo 15-20 minūšu laikā kaut viens auto apstājās, lai piedāvātu palīdzību? Nē.”

Sarunā R. Sproģis pauž viedokli, ka, viņaprāt, sava loma sabiedrības vienaldzībā ir zemajam labklājības līmenim valstī. “Jo sabiedrība nabadzīgāka, jo vairāk tā kļūst agresīva, vairāk ieraujas sevī. Tie nav tikai mani novērojumi. Dienas trīs pēc Dobeles traģēdijas es piezvanīju bērnu reanimatologam Pēterim Kļavam un piedāvāju palīdzēt traģēdijā cietušajiem bērniem, ja reiz viņi ir slimnīcā. Viņš atbildēja, ka šis nav vienīgais smagais gadījums, ka šie bijuši tikai ziediņi. Īstenībā situācija ir ārkārtīgi smaga, bet par to nerunā. Diemžēl tagad moderni ir neiedziļināties nedz rakstos, nedz faktos. Esot statistika, ka 95% cilvēku, lasot ziņas, izlasa tikai pirmos trīs teikumus. Jāsecina, ka mūsdienās cilvēki ir aprobežoti un vērsti tikai uz sevi. Pat tādi paziņas, kas ieņem augstus amatus Valsts policijā, man teikuši – es nesen nopirku māju, redzi, kur mana mašīna, mani bērni, man ir pilnīgi nospļauties par to, kas notiek apkārt. Tā, lūk! Šajā attieksmē arī ir atbilde.”

Arī Jurita Mikoviča domā līdzīgi: “Jā, sabiedrība kopumā noteikti ir kļuvusi vienaldzīga gan pret apkārtni, gan dažādiem notikumiem un cilvēkiem, ja jāsalīdzina ar to, kā bija kādreiz. Bet tajā, manuprāt, nav konkrēti neviens vainojams – vainīgs esam tikai katrs pats, esot vienaldzīgs. To veicinājis ārkārtīgi piesātināto notikumu birums visapkārt. Un, jo vairāk notikumu, jo vairāk viedokļu. Iespējams, cilvēki nedaudz baidās. Šodien taču tik ļoti nosoda tos, kas jaucas citu dzīvēs vai izsaka savu viedokli. Tu esi sliktais. Tu esi ielīdis kāda “privātajā” teritorijā. Un tā mēs norobežojamies.

Nesen kāda notikuma kontekstā domāju, cik nežēlīgi mēs reizēm varam būt viens pret otru, bet tad pati nonācu situācijā, kad māte bērnu publiski sapurināja tik ļoti, ka gribējās turpat muzejā to izdarīt ar viņu pašu. Un ziniet? Es nobijos un neaizrādīju. Kāpēc? Jo tas taču nav mans bērns, mana dzīve. Piekrītu, ka šim muļķīgajam aizspriedumam vajadzētu tikt pāri. Mums visiem. Tomēr kopumā ir labas lietas un cilvēka otram sniegtais prieks gūst virsroku. Mēs bieži vien runājam tikai par negatīvo, aizmirstot, ka četrreiz vairāk ir labā. Aizmirstam novērtēt. Ziņu portālos varu ieraudzīt 19 virsrakstus par nejēdzīgām kaislībām politiskajā arēnā, bet nevienu par izcilu mākslas izstādi vai ko līdzīgu.”

Līdzīgi uzskata arī Evita Zariņa. Viņa vērtē, ka cilvēki ir kļuvuši neuzņēmīgāki pret apkārtējo sāpēm un problēmām: “Visi aizņemti darbos. Pat ģimenē nepietiek laika, lai viens otram piegrieztu vērību, kur vēl svešajiem. Pati strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un šķiet, ka par maz esmu kopā ar bērniem. Arī nogurums notrulina, padara vienaldzīgu.”

Turpretī Inga Broka domā, ka kopumā cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgāki viens pret otru: “Interese vai vienaldzība pret apkārt notiekošo ir atkarīga no katra indivīda un viņa paša dzīves vides, pieredzes, dzīves ritma. Nedomāju, ka ir kāds vienots apstāklis, kas būtu padarījis sabiedrību vienaldzīgu.”

Savukārt valmieriete Zane Boša atzīst, ka cilvēki izturas vienaldzīgi tad, ja tas neskar viņus pašus, tuviniekus vai draugus: “Esmu novērojusi, ka lielāka vienaldzība ir Rīgā. Mazpilsētās cilvēki ir iejūtīgāki. Šķiet, viena daļa nevēlas iejaukties notiekošajā, lai nebūtu lieku klapatu. Labāk nebāzt degunu citu darīšanās, ka vēl nedabū pa degunu.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vitamīni, uztura bagātināji. Vai vienmēr ir palīglīdzekļi veselības uzlabošanai?

10:59
22.11.2024
15

Ieejot aptiekā, acu priekšā ņirb dažādas kastītes ar uzrakstiem, kas mudina aizdomāties – varbūt man arī vajag šo. Pie kasēm viegli pamanāmos plauktos rindojas multivitamīni dažādām cilvēku grupām – no raibiem gumijlācīšiem bērniem līdz specializētām zivju eļļām un vitamīnu kompleksiem senioriem. Tam visam blakus daudz dažādu “anti-stresa” uztura bagātinātāju un pat melatonīna tablešu. Lūk, viss […]

"Miera plānu konkurss"

10:38
21.11.2024
19

Jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps veido savu valsts vadības komandu. Tu­vākajās dienās būs skaidrs par tās sastāvu, jo pašlaik vēl kaut kas var mainīties. Eksperti jau vērtē Trampa izraudzītās personas un piesardzīgi cenšas prognozēt, kāda būs Trampa politika, ko viņš darīs vai nedarīs. Pirms vēlēšanām viņš sarunājis daudz, arī vispretrunīgākās lietas. Gan jau laiks parādīs […]

Bēdas, skumjas un prieks – viss vienmēr līdzās

10:31
21.11.2024
33
1

Pelēkais, drēgnais, tumšais laiks rada sajūtu, ka Veļu laiks turpinās, lai gan pēc latviskām tradīcijām Mārtiņos tas beidzas un sākas Sala laiks. Vēlajā rudenī šķēpi tiek lauzti par to, cik daudz bērnu svin importēto Halovīnu un cik maz latviskos Mārtiņus un Miķeļus. Šogad Halovīnā lija, bija pavisam nemīlīgs laiks, bet pilsētā visur bija redzami bērni, […]

Pārtikas cenas - realitāte un solījumi

10:29
21.11.2024
36

Dzirdēts jau, ka runāt var nezin ko, tāpat arī katrs vārds jāvērtē kritiski. Bet visdrošāk ir ik vārda patiesību pārbaudīt pašam. Kurš gan nav dzirdējis, ka pārtikas cenas nepārtraukti, pa centam vien, palielinās. To stāsta tie, kuri iepērkas. Un uz veikalu, tirgu nedodas vien retais.    Ekonomikas ministrija apstiprina, ka    oktobrī bija cenu kāpums […]

Sašņorēts Ikars vistu kūts laktā

11:38
20.11.2024
29

Nedēļas sākumā Valmieras pievārtē atklāja Industriālā parka būvniecību. Gandrīz 60 ha plaša teritorija, kas jau nākamajā gadā būs sagatavota rūpnieciskai apbūvei, stratēģiski izdevīgā vietā ar dzelz­ceļa pievadu, elektroenerģijas pieslēgumu, visu nepieciešamo    uzņēmējdarbībai. Būs parks ar potenciālu kļūt par jaudīgu ekonomisko dzinēju visai Vidzemei. Kā jau atklāšanā, bija uzrunas, vēstījuma kapsulas iemūrēšana, atbildes uz žurnālistu […]

Salnu mēneša pelēcītis

14:51
14.11.2024
27

Tagad esam tumšajā gada pusē, kad naktis ir garākas par dienām. Teorētiski tajā esam kopš rudens saulgriežiem, Miķeļdienas 29. septembrī, taču tagad, kad pulksteņi tikuši pagriezti par stundu atpakaļ, dienas gaismas šķiet vēl mazāk. Ik gadu ap šo laiku no daudziem paziņām dzirdu, cik grūti, ka pie mums ziema un uzkrītoši pelēcīgais, drēgnais un vīrusiem […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
49
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
16
14
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
33
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi