Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Neredzam vai negribam pamanīt nelaimi līdzās

Monika Sproģe
00:00
12.01.2017
20

Lai gan bieži uzskatām, ka mums nav tiesību jaukties otra dzīvē, jo mums katram ir tāda, kādu esam pelnījuši un tikai mēs spējam to dzīvot, tomēr ir situācijas, kad nedrīkstam palikt malā. Ir tūkstošiem situāciju, kad kāda cilvēka pasaule ir apdraudēta un sagrūst, taču tik bieži mēs izliekamies to neredzam. Kāpēc? Bailes, nevēlēšanās uzņemties atbildību, kauns, dusmas, nezināšana? Īpaši šie jautājumi saasinājās, kad Dobelē gāja bojā zīdainis, jo vecāki vairākas dienas bija miruši, bet neviens to nebija konstatējis. Līdzīgs gadījums, par laimi, bez traģiskām sekām bija Olainē, kad piecgadīgs zēns vairākas dienas bija ieslēgts dzīvoklī kopā ar mirušu tēvu. Neviļus rodas jautājums – vai tiešām neviens to nemanīja, ne kaimiņi, ne paziņas? Vai tik ļoti norobežojamies viens no otra, ka nepamanām pat nelaimi, kas ir līdzās? “Druva” šos jautājumus uzdeva Cēsīs sastaptiem cilvēkiem.

Cēsnieks Renārs Sproģis pauda savu pieredzi: “Pirms gadiem septiņiem, varbūt astoņiem, braucot pa Veclaicenes šoseju, blakus Ieriķu autobusa pieturai ieraudzīju guļam zemē vīrieti. Apstājos, piegāju pie viņa, redzot, ka gulošais konvulsijās raustās, zvanīju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr mediķi pie mums brauca, pa tālruni tiku instruēts, kas jādara, lai nabaga cilvēks sev nenokostu mēli, nenosmaktu un citādi sevi netraumētu. Lai gan mediķi bija ceļā, runājot pa telefonu, viņi jau pieļāva domu, ka vīrietim varētu būt epilepsijas lēkme, kā arī izrādījās. Nezinu, cik ilgi šis kungs bez palīdzības bija gulējis, pirms es pie viņa piestāju, bet vai jūs domājat, ka šo 15-20 minūšu laikā kaut viens auto apstājās, lai piedāvātu palīdzību? Nē.”

Sarunā R. Sproģis pauž viedokli, ka, viņaprāt, sava loma sabiedrības vienaldzībā ir zemajam labklājības līmenim valstī. “Jo sabiedrība nabadzīgāka, jo vairāk tā kļūst agresīva, vairāk ieraujas sevī. Tie nav tikai mani novērojumi. Dienas trīs pēc Dobeles traģēdijas es piezvanīju bērnu reanimatologam Pēterim Kļavam un piedāvāju palīdzēt traģēdijā cietušajiem bērniem, ja reiz viņi ir slimnīcā. Viņš atbildēja, ka šis nav vienīgais smagais gadījums, ka šie bijuši tikai ziediņi. Īstenībā situācija ir ārkārtīgi smaga, bet par to nerunā. Diemžēl tagad moderni ir neiedziļināties nedz rakstos, nedz faktos. Esot statistika, ka 95% cilvēku, lasot ziņas, izlasa tikai pirmos trīs teikumus. Jāsecina, ka mūsdienās cilvēki ir aprobežoti un vērsti tikai uz sevi. Pat tādi paziņas, kas ieņem augstus amatus Valsts policijā, man teikuši – es nesen nopirku māju, redzi, kur mana mašīna, mani bērni, man ir pilnīgi nospļauties par to, kas notiek apkārt. Tā, lūk! Šajā attieksmē arī ir atbilde.”

Arī Jurita Mikoviča domā līdzīgi: “Jā, sabiedrība kopumā noteikti ir kļuvusi vienaldzīga gan pret apkārtni, gan dažādiem notikumiem un cilvēkiem, ja jāsalīdzina ar to, kā bija kādreiz. Bet tajā, manuprāt, nav konkrēti neviens vainojams – vainīgs esam tikai katrs pats, esot vienaldzīgs. To veicinājis ārkārtīgi piesātināto notikumu birums visapkārt. Un, jo vairāk notikumu, jo vairāk viedokļu. Iespējams, cilvēki nedaudz baidās. Šodien taču tik ļoti nosoda tos, kas jaucas citu dzīvēs vai izsaka savu viedokli. Tu esi sliktais. Tu esi ielīdis kāda “privātajā” teritorijā. Un tā mēs norobežojamies.

Nesen kāda notikuma kontekstā domāju, cik nežēlīgi mēs reizēm varam būt viens pret otru, bet tad pati nonācu situācijā, kad māte bērnu publiski sapurināja tik ļoti, ka gribējās turpat muzejā to izdarīt ar viņu pašu. Un ziniet? Es nobijos un neaizrādīju. Kāpēc? Jo tas taču nav mans bērns, mana dzīve. Piekrītu, ka šim muļķīgajam aizspriedumam vajadzētu tikt pāri. Mums visiem. Tomēr kopumā ir labas lietas un cilvēka otram sniegtais prieks gūst virsroku. Mēs bieži vien runājam tikai par negatīvo, aizmirstot, ka četrreiz vairāk ir labā. Aizmirstam novērtēt. Ziņu portālos varu ieraudzīt 19 virsrakstus par nejēdzīgām kaislībām politiskajā arēnā, bet nevienu par izcilu mākslas izstādi vai ko līdzīgu.”

Līdzīgi uzskata arī Evita Zariņa. Viņa vērtē, ka cilvēki ir kļuvuši neuzņēmīgāki pret apkārtējo sāpēm un problēmām: “Visi aizņemti darbos. Pat ģimenē nepietiek laika, lai viens otram piegrieztu vērību, kur vēl svešajiem. Pati strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un šķiet, ka par maz esmu kopā ar bērniem. Arī nogurums notrulina, padara vienaldzīgu.”

Turpretī Inga Broka domā, ka kopumā cilvēki nav kļuvuši vienaldzīgāki viens pret otru: “Interese vai vienaldzība pret apkārt notiekošo ir atkarīga no katra indivīda un viņa paša dzīves vides, pieredzes, dzīves ritma. Nedomāju, ka ir kāds vienots apstāklis, kas būtu padarījis sabiedrību vienaldzīgu.”

Savukārt valmieriete Zane Boša atzīst, ka cilvēki izturas vienaldzīgi tad, ja tas neskar viņus pašus, tuviniekus vai draugus: “Esmu novērojusi, ka lielāka vienaldzība ir Rīgā. Mazpilsētās cilvēki ir iejūtīgāki. Šķiet, viena daļa nevēlas iejaukties notiekošajā, lai nebūtu lieku klapatu. Labāk nebāzt degunu citu darīšanās, ka vēl nedabū pa degunu.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Tas vēl nav noskaidrots

19:59
04.12.2025
20

Līdz ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kam veltītas tikai pozitīvas atsauksmes, sabiedrība pievērsusi lielāku uzmanību Latvijas basketbola vēsturei un tās veidotājiem. Tā pēdējās nedēļās interneta portālos un preses izdevumos bieži lasāmas intervijas ar vienu no Latvijas basketbola leģendām Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. Viņa ir viena no pirmās TTT komandas meitenēm, kas vēl ir mūsu vidū. 82 […]

Vai mākslīgais intelekts nogalinās medijus?

19:58
03.12.2025
24
1

Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem […]

Ar iepirkumu sarakstiņu rokās

09:50
02.12.2025
32

“Lai palīdzētu iepirkties lētāk, decembrī Centrālā statistikas pārvalde sāks ievākt lielveikalu ķēdēs pārdoto pamata pārtikas produktu cenas. Kur tās varēs atrast,” vēsta žurnāls “Ir” publikācijā “Kur lētāki brokoļi”.Rakstā paskaidrots: “Iepērkoties pārdomāti, nevis impulsīvi, mēs varam apturēt pārtikas cenu pieaugumu, uzskata rīdzinieks Arturs Zikovs. Viņš ir programmētājs, tomēr ar naudu nemētājas. Lai ekonomētu, agrāk bieži pārskatīja […]

Nerimstošais Kijiv-gurums

09:50
01.12.2025
24

Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt. Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, […]

Ieraudzīt un novērst vardarbību

09:48
01.12.2025
21

Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama. 25. novembris ir Starp­tautiskā diena vardarbības pret […]

Vai spēsim mainīt demogrāfijas līkni

10:22
26.11.2025
36
1

Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirms­skolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi