Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas vēsturē neapšaubāmi iegājusi kā spilgta personība un politiķe. Tomēr daži viņas pēdējā laika izteikumi parāda visai savdabīgu izpratni par to, kā vajadzētu notikt dažādiem procesiem valstī un sabiedrībā. Tā tas ir, piemēram, jautājumā par Latvijas simtgades svinību budžetu.
“Latviešiem tā ir slimība, padomju laikā viņiem iestāstīja, ka viss nāk par velti, bet nu nav tādas lietas kā brīvas pusdienas, visam ir sava cena,” – ar šādiem vārdiem V. Vīķe-Freiberga nesen komentēja diskusijas par to, cik daudz naudas tiks tērēts Latvijas simtgades pasākumiem.
Eksprezidente norādīja, ka valsts jubileja ir ļoti nozīmīgs notikums un ir skaidrs, ka šiem svētkiem par godu kaut ko var izdarīt tikai tad, ja iegulda naudu un pūles. Tik tālu nebūtu, ko iebilst. Tomēr zīmīgi, ka aicinājumus izvērtēt, vai tik daudz naudas pasākumiem būtu tērējams, viņa skaidro ar “slimību”.
Latvijas simtgades pasākumiem plānots izlietot gandrīz 60 miljonus eiro. Šis skaitlis ir izraisījis ne mazums diskusiju par to, vai patiešām vajadzētu šādi tērēties. Retāk pieminēts tiek fakts, ka no šīs naudas valsts budžetā speciāli tiek iezīmēti 32 miljoni eiro, bet pārējie līdzekļi tiek ņemti no ministriju un pašvaldību jau esošajiem budžetiem (tas faktiski nozīmē, ka jau ieplānotie tēriņi tiek sasaistīti ar simtgades pasākumiem); tāpat tiek piesaistīti līdzekļi no mecenātiem, Eiropas fondiem un citiem avotiem.
Papildu tam – nav jau tā, ka šie gandrīz 60 miljoni tiks izlietoti vienā gadā. Ar simtgadi saistītie kultūras pasākumi ieplānoti piecu gadu garumā. Tāpat der atzīmēt, ka nevajag uz šo naudu skatīties tikai kā noēstu, nodzertu, nodzīrotu. Par šiem līdzekļiem tiek veikti prāvi ieguldījumi Latvijas kultūrā. Tās būs gan filmas, gan ārzemju darbu tulkojumi latviešu valodā, gan vēl citas iespējas pilnveidot kultūras mantojumu un veicināt kultūras patēriņu.
Taču tas viss pats par sevi, protams, nenozīmē, ka iecerētā svētku grandiozitāte ir labākais veids, kā tērēt naudu. Nudien var iedomāties, ka Latvijai ar tās daudzviet bēdīgajiem ceļiem, garajām rindām uz plānveida operācijām un zemajām pensijām nepienāktos tik ļoti svinēt. 60 – kaut vai 32 – miljoni ir pietiekami daudz, lai daudziem cilvēkiem uzlabotu dzīves apstākļus šeit un tagad.
Svinēt ir nepieciešams un rūpēties par iedzīvotājiem un infrastruktūru arī. Jautājums ir tikai, kā šīs jomas sabalansēt. Ir skaidrs, ka simtgade ir rets pasākums, atskatoties uz simts Latvijas gadiem, mums patlaban ir visai daudz lietu, uz ko raudzīties ar gandarījumu. Jā, pat ja mums ir slikti ceļi un Eiropas vidējais dzīves līmenis joprojām ir tāls sapnis. Ir skaidrs, ka visu to sasniegt ātri gluži vienkārši nav iespējams, lai arī cik reižu kādi politiķi ir mēģinājuši solīt pretējo. Taču mums ir sava valsts. Un dzīves līmeņa kāpums, salīdzinot ar 1991. gadu, tomēr ir milzīgs. Latvijas simtgadei ir jābūt stāstam par perspektīvu. Un perspektīva, par spīti izaicinājumiem, mums ir.
Taču V. Vīķe-Freiberga uz šo jautājumu skatās pavisam citādi. Viņa ir mēģinājusi kaunināt tos, kuri ir iedomājušies apšaubīt svētku tēriņus. Turklāt kaunina viņa par kaut ko, kas, visticamāk, nav taupības noskaņojuma iemesls. “Ja jums totalitārā valstī mēģina iestāstīt, ka valsts par jums rūpējas un tāpēc viss nāk par brīvu, tā ir visdziļākā ilūzija,” sacīja eksprezidente. Viņa atgādināja, ka par visu ir jāmaksā un nevajag būt bērnišķīgiem – tādiem, kas pārdzīvo, ka viss gribētais nav bez maksas.
Noteikti Latvijas sabiedrībā varētu atrast arī tādus cilvēkus, kas domā, ka grandiozus svētkus vajag, taču tā, lai par to nav jāmaksā. Tomēr, cik var spriest no publiskajā telpā izskanošajiem viedokļiem, vairums kritizētāju nevis grib bezmaksas labumus, bet gan pasākumu lietderīgumu apšauba tāpēc, ka negrib par tiem maksāt.
Eksprezidentes ieskatā spriešana, vai un kam ir nepieciešams finansējums simtgades budžetā, esot “tukšvārdīgi un bezjēdzīgi – vai nu mēs sevi cienām kā valsts, vai mums tā neatkarība kaut ko nozīmē vai ne”. Vēl viņa pieminēja, ka “cīnoties un ņaudot” par “santīmiem”, varot nonākt līdz absurdam.
Ja jums ir nepieciešama ilustrācija tam, kā izskatās atrautība no realitātes, nemeklējiet tālāk par šiem izteikumiem. Tas, ka miljonu budžetu nosauc par “santīmiem”, vēl ir nieki. Parunāsim labāk par viņas pieminēto “totalitārismu”.
Totalitārisms ir valsts iekārta, kuru raksturo varas centralizācija un diktatūra un kur valsts pieprasa iedzīvotājiem pilnīgu pakļaušanos varai visās dzīves jomās. Viena no totalitārisma izpausmēm ir vārda brīvības neesamība. Eksistē tikai “pareizie” viedokļi, bet “nepareizo” viedokļu paudējus vai nu liek cietumā, vai arī ar viņiem kā citādi izrēķinās.
Un te nu mūsu priekšā ir eksprezidentes aizstāvētais “pareizais” viedoklis: viss, kas saplānots simtgades pasākumiem ir tieši tā, kā tam jābūt, tikai nejēgas atļaujas iebilst valsts varai, kura taču visu ir jau izplānojusi. Vienalga, kādi ir jūsu argumenti; vienalga, ko jūs citu varbūt būtu gribējuši sagaidīt izdarītu uz valsts simtgadi – jums neviens neko neprasīja, jo jums ir “slimība”. Viss ir izlemts, un nekas nav grozāms.
Gan jau ka tik šerpi V. Vīķe-Freiberga nedomāja. Tomēr no cilvēka, kas lielu daļu savas dzīves ir pavadījis trimdas valstī ar attīstītu un stabilu demokrātiju, varētu sagaidīt lielāku gatavību pie risinājumiem nonākt diskusiju ceļā – nevis pieprasīt, lai valsts lēmumi tiktu uztverti nekritiski.
Komentāri