Pēc 4. maija svētkiem savu izpratni par valsti un tās drošību paudis kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”. Var saprast Jurkāna kunga rūgtumu par to, ka neatkarības gadu laikā esam ļāvuši “par mums nozagtu naudu” pirkt politiku, un var saprast viņa teikto, ka “mēs divdesmit septiņu gadu laikā esam izniekojuši šo valsti”, jo, galu galā, Latvijas problēmas pamatu pamatos esam radījuši paši. Taču tālāk jau ieskanas tādas kā pazīstamas noskaņas par to, ka Eiropas Savienība un Amerika ir kaut kas slikts, jo mums tak neesot vairs savas valsts, tikai teritorija, ne noteikšanas par savu budžetu, ne arī mēs paši varot sevi aizsargāt. Acīmredzot, pēc Jurkāna kunga domām, esot kaut kādā savienībā vai apvienībā, esam savu valsti izniekojuši. Varētu gan pavaicāt, ko ar valsts budžetu būtu izdarījuši mūsu dižie politiķi, piemēram, no Ventspils, Rēzeknes vai Rīgas domes, ja Eiropas Komisija budžetu nekontrolētu, un vai tiešām atrašanās NATO palīdz izniekot Latviju?
Jau grūtāk saprast bijušā ārlietu ministra sacīto par to, ka Dievs pametis Latviju, protams, ar to domādams ne jau tikai Baznīcu vai Dievu: “Polijā ir Dievs. Grieķijā ir Dievs. Vai Itālijā ir, man grūti teikt… Runājot par Dievu un Latviju, domāju, ka Viņš ir aizgājis no Latvijas.” Taču sacītais par Latvijas himnu aizvaino: “Domāju, ka Latvijā vajag mainīt himnu.(..) mēs prasām Dieva svētību. Tā ir liekulība.”
Lai gan viss iepriekš minētais no Jurkāna kunga intervijas, protams, skan skandalozi un brīžiem šķiet, ka tās noskaņas jau dzirdētas pavisam no citas puses, tomēr, galu galā, katram ir tiesības paust savus uzskatus. Turklāt arī dažs labs nacionāli noskaņots latvietis ir pārliecināts, ka Eiropa ir ļaunums un ka Latvijai vajadzētu lepni norobežoties, tad tā kļūtu varena valsts.
Tomēr tas nav tik vienkārši, kā varētu likties, lasot interviju un varbūt arī vietām priecājoties par kritiskajiem un skarbajiem vārdiem, kuriem noteikti piekrīt ne viens vien Latvijas iedzīvotājs un kuri nav gluži bez pamata.
Intervijas “odziņa” slēpjas kādā Jurkāna kunga tēzē, un tad arī kļūst skaidrs, no kuras puses tās it kā dzirdētās noskaņas viņa sacītajā: “Domāju, ka lielākā kļūda, kuru mēs priecīgi atbalstām, ir ES un ASV sankcijas pret Krieviju. Kāpēc? Es izvirzu tēzi – pasaules, tai skaitā arī mūsu, drošības atslēga ir Kremlim. Neatkarīgi no tā, kas tur būs saimnieks. Putins vai kāds cits. Jo Krievijai ir milzīgs kodolarsenāls. Un tikmēr neviena pasaules valsts nevar justies droši. Tāpēc es nedomāju, ka ir gudri neveidot ar krieviem partnerattiecības… Turklāt – es uzskatu, ka krieviem, tāpat kā amerikāņiem un visiem citiem, ir tiesības uz viņu nacionālajām interesēm.”
Apburoši, vai ne!? Nevar taču nepiekrist, ka arī krieviem ir savas nacionālās intereses, tāpat kā taisnība ir visiem tiem, kuri saka, ka ar Krieviju jāuztur partnerattiecības, jācenšas runāt, jo šīs valsts absolūta izolācija neko labu nevar nest. Un apgalvojums, ka Kremlim pieder pasaules drošības atslēgas, vairs nešķiet tik demagoģisks, vai ne?
Kāpēc tik daudz rakstu par Jurkāna kunga uzskatiem? Manuprāt, tas ir spožs piemērs tam, kā citas valsts ideoloģija var ienākt Latvijā un aizmiglot prātus. Kā jau minēju, daudzas nebūšanas, kuras tiek pieminētas intervijā, tik tiešām Latvijā ir un mēs paši esam sarūpējuši daudzas drazu un netīrumu kaudzes. Tādēļ šo interviju ar atzinības saucieniem izlasīs ne viens vien. Un viena no atziņām, uz kuru intervija tā vien virza, ir – mēs esam ļāvuši te kaut ko noteikt Eiropai un amerikāņiem, tāpēc ir slikti. Un otra atziņa – jau jau pasaules drošības atslēga ir Kremlim, tad ar to jādraudzējas, tam jāpiekāpjas un jāpiekāpjas… Par to, ar ko savulaik beidzās piekāpšanās Staļinam, var arī nedomāt, gan jau šoreiz tā nebūs…
Tādēļ uzskatu, ka šī Jurkāna kunga intervija ir bīstama, jo tajā fakti, notikumi un to interpretācijas ir savītas smalkā rakstā – kā paklājā, kura zīmējumu var ieraudzīt tikai atkāpjoties. Un tādēļ par to ir jāzina un jārunā, jo pasaule nudien nav miera osta, jo īpaši šobrīd.
Komentāri