Veselības aprūpes jomā šobrīd problēmu netrūkst. Izskan vārdu apmaiņa par medicīnas jomas reformu, speciālistu trūkumu reģionālajās slimnīcās, par garajām rindām uz valsts apmaksātajiem izmeklējumiem, par ģimenes ārstu koppraksēm un normālo pagarināto darba laiku. Par situāciju nozarē “Druva” sarunājās ar veselības ministri Andu Čakšu.
* Anda Čakša. Foto: LETA
Veselības aprūpē nepieciešams papildu finansējums, ja tāds netiks atrasts, mediķi jūnija sākumā plāno izvērst streiku. Saprotot nokaitēto situāciju, A. Čakša atbild un vienlaikus uzdod jautājumu – kas būs šis finansējuma avots, lai ne vien atrisinātu krīzes situāciju šogad, bet domātu, kāda būs nozare nākamajos piecos, desmit gados? “Joprojām dedzīgi aizstāvu viedokli, ka finansējumam jānāk no kopējiem nodokļiem. Tas nevar būt papildu maksājums katram cilvēkam individuāli, ja atceramies ierosmes par obligāto veselības apdrošināšanu. Pie tādas sociālās nevienlīdzības obligāti prasīt neko nedrīkst. Ar varu uzspiežot obligāto veselības apdrošināšanu, mēs panāksim vēl lielāku plaisu sabiedrībā. Pašlaik ir izveidota darba grupa, kurā tiek meklēti risinājumi. Taisnība ir, ka šobrīd pietrūkst spēka nonākt līdz rezultātam, turpinās ierosmju izteikšana. No vienas puses, valdība ir nobalsojusi, ka veselības aizsardzība ir prioritāte, piekrītot, ka finansējums nozarei nav pietiekams, no otras puses, joprojām pastāv dažādu pušu viedokļu sadursmes. Lai pieņemtu kaut kādu lēmumu, vairākiem darba grupas pārstāvjiem jāpiekrīt vienam risinājumam,” pauž ministre.
Meklējot papildu finansējumu veselības aprūpei, ne pirmo reizi tiek runāts par obligāto veselības apdrošināšanu, šādi priekšlikumi izskanējuši jau pirms gadiem. Rodas jautājums, kāpēc nemitīgi atgriežamies pie viena un tā paša? “Naudas summa, kas jādabū trīs līdz četros gados, ir 450 miljoni eiro, un tas nav risinājums vienam gadam. Nākas domāt ilgtermiņā. Šīs diskusijas nekad nav vienkāršas,” bilst A.Čakša.
Viens no diskusiju krustpunktā nonākušajiem ir dzemdību nodaļu pastāvēšanas jautājums reģionālajās slimnīcās. Tas iet roku rokā ar cilvēkresursu nodrošinājumu visu diennakti un Veselības ministrijas definētajām kvalitātes prasībām. Arī Cēsīs rūpējas par dzemdību nodaļu, aktīvi meklējot personālu, īpaši ārstus, taču nenoliedz, ka reģionu slimnīcas jaunajiem speciālistiem ir mazāk simpātiskas, bet daudzi speciālisti, kas pašlaik strādā reģionālajos stacionāros, ir uz izdegšanas robežas. “Dzemdību palīdzībai nāk līdzi arī finansējums, kas tiek aprēķināts 500 dzemdībām. Ja dzemdību skaits ļoti nokrīt zem 500, tad slimnīcā kļūst grūti uzturēt kvalitātes prasības. Cēsu gadījumā līdzfinansējums tiek meklēts slimnīcas iekšienē, balstoties uz citām nodaļām, tāpēc dzemdību nodaļa pastāv, un šobrīd man nav nekādu ziņu, ka Cēsīs būtu problēmas ar personāla trūkumu vai ka nodaļu grasītos slēgt,” saka ministre.
Veselības aprūpes sistēmas attīstības reformas plānā ir aplēses par mediķu deficītu, kāds gaidāms tuvākajos gados. Iedzīvotāju skaits valstī samazinās, slimnīcu skaits arī sarūk, tātad likumsakarīgi, ka vajadzētu būt mazākam mediķu darba apjomam, kur paliek finansējums, kas katru gadu tiek palielināts? “Medicīna ir vienīgā nozare, kurā darbinieki strādā pagarināto normālo darba laiku, kas nozīmē nevis 168 stundas mēnesī, bet 240 stundas. Strādā pusotru slodzi par tādu pašu samaksu kā par parasto slodzi. Visbūtiskāk trūkst tieši vidējā personālā – tātad māsu, arī māsu palīgu. Ja skatāmies uz atalgojumu sadaļu, finansējums īsti nav pieaudzis, kas faktiski arī ir lielākais deficīts. Līdz šim līdzekļi visvairāk taupīti uz cilvēkresursiem, un tagad mēs redzam sekas,” izgaismo A.Čakša.
Izskaņā, pievēršot uzmanību ģimenes ārstiem, gribētos parunāt par koppraksēm. Turpmāk ģimenes ārsti tiek aicināti vairāk sadarboties, veidojot sadarbības modeli. Kādas īsti ir vēlamās kopprakses un kādi ir to ieguvumi, vai atgriežamies pie poliklīnikām? “Ne gluži. Poliklīnikā strādā iecirkņa terapeits, kurš skatās tikai terapeitisko profilu. Mēs ejam uz to, lai pacientiem sniegtais pakalpojumu loks būtu plašs un visaptverošs. Tas nozīmē, ka koppraksē (kas fiziski var pat neatrasties vienā ēkā) par pacientiem rūpējas vairāki speciālisti, piemēram, ambulatori pieņem fizioterapeits, vecmāte, pediatrs un citi. Šāda kadru koncentrācija vienā koppraksē nodrošina kolēģa pacientu “pieskatīšanu” kāda ārsta prombūtnes laikā. Tāpat šis ambulatorās klīnikas modelis nodrošina visaptverošu palīdzības sniegšanu, ņemot vērā, ka viens mediķis, iespējams, specializējies kādā šaurā slimību grupā, cits kolēģis citā. Līdz ar to ārsti var konsultēties un uzstādīt precīzāku diagnozi, pēc tam ārstēšanu, nesūtot pacientu no viena speciālista pie nākamā, no vienas ēkas vai pat pilsētas un nākamo, bet sazinoties telefoniski un analīzes paņemot turpat klīnikā, kur viss pirmkārt nepieciešamais pieejams uz vietas,” paskaidro ministre, piebilstot, ka šāds kopprakšu modelis ir arī finansiāli veiksmīgāks un atslogo slimnīcas.
Tātad varam teikt, ir labas ieceres, ko nozare tomēr sagaida ar bažām – vai tikai idejas naudas trūkuma dēļ nepaliks uz papīra.
Komentāri