Mēdz sacīt, ka traģēdija vai ārkārtas apstākļi apvieno cilvēkus un nācijas. Piemēri nav tālu jāmeklē – ukraiņu patriotisma pieaugums, aizstāvot savu valsti, cilvēku savstarpējā palīdzība un atbalsts pēc terora aktiem un lielām nelaimēm daudzās valstīs. Latvijā, šķiet, pēdējā reize, kad piemirsās savstarpējās nesaskaņas un pretrunīgās intereses, bija referendums par valsts valodu 2012. gadā.
Pirms dažām nedēļām Latvijas mediji daudz runāja un rakstīja par Latgales kongresa simtgadi, un, neatkarīgi no tā, kam pieder avīze, žurnāls, radio vai TV kanāls, kā īlens no maisa ārā līda nesaskaņas un nesaprašanās, ko, protams, var dēvēt arī par viedokļu dažādību. Par to, kā vērtēt šos viedokļus par “apvienošanos” vai “pievienošanos” un prasību atzīt latgaļu valodu, vaicāju latgalietei, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesorei, literatūrzinātniecei un 12. Saeimas deputātei Janīnai Kursītei.
Lūk, Janīnas Kursītes teiktais: “Latgales kongress parādīja un sāpīgā veidā parādīja, ka ir pārāk daudz runāts un pārāk maz darīts Latvijas sabiedrības saliedēšanā. Saliedēšana var notikt tikai, iepazīstot vienam otru, citam citu, ne abstraktā veidā. Kad nav vienprātības par lielām lietām jeb kopējiem mērķiem, tad sākas kašķēšanās par sīkumiem, piemēram, kā pareizi būtu jāsaka “Latgale pievienojās vai apvienojās”. Tā var strīdēties līdz bezgalībai, jo 1917.gada kongresa sagatavošanas dokumentos, kas nāca no Latgales pagastiem, ir lietots gan viens, gan otrs vārds. Pirmais vārds tika lietots ar nozīmi atšķirt Latgali no krieviskā un baltkrieviskā Vitebskas apgabala un pievienot latviskajiem Kurzemes un Vidzemes apgabaliem. Otrais vārds tika lietots ar nozīmi salikt visus kopā, savienot. Kā pirmajam, tā otrajam vārdam bija sava jēga. Cita lieta, ka mūsdienās vārdam “pievienot” ir pārsvarā negatīva nozīme, jo Latviju 1940.gadā varmācīgi pievienoja Padomju Savienībai. Bet taču piekritīsiet, ka dažādos laikos un dažādās situācijās viens un tas pats vārds var saturiski atšķirties. Vai par to tagad būtu jāceļ galvenā brēka un jāķīvējas?!”
Savukārt par latgaļu valodu profesore saka, ka viss nav tik vienkārši, kā atbildēt uz jautājumu, cik ir 2×2: “Šīgada rezolūcijā, kuras pamattonis ir “mēs pieprasām”, nav neviena punkta par novadu vienotības veicināšanu un sekmēšanu, bet tieši pretēji – ir par atšķirību akcentēšanu. Nepārprotiet mani, es neesmu pret Latgales kultūrsavdabības saglabāšanu. Tā ir bagātība, tāpat kā Kurzemes vai Vidzemes kultūrsavdabība. Bet nedrīkstētu vienu izcelt pāri citiem vai pieprasīt, lai uz iesniegumiem, kas rakstīti latgaliešu rakstu valodā, tāpat atbildētu ne tikai Latgalē, bet visos novados. Pirmkārt, cik maksās apmācīt darbiniekus visās Latvijas pašvaldībās, Rīgu ieskaitot, ne tikai saprast, bet arī atbildēt latgaliski, otrkārt, ir divas latgaliešu rakstu valodas formas (viena senāka, otra jaunāka, abas vienlīdz pastāv), tad kurā? Treškārt, kādā valodā tad notiks mutiskā saziņa? Latgaliski nav normētas runas formas, katrs runā savā izloksnē. Tad ierēdņiem būs jāpārzina visas izloksnes vai arī iesniegums tiks nodots, neatverot muti un klusējot. Ceturtkārt, vai rezolūcijas rakstītāji ir aptaujājuši vismaz viena Latgales novada ļaudis – vai viņi prot rakstīt latgaliski un, galvenais, vai viņi vēlas to darīt.”
Vienkārši un skaidri, izrādās, ka patiesībā daudzas lietas nav tik sarežģītas vai svarīgas, kā varētu likties pirmajā brīdī.
Šonedēļ, skatoties ziņās un lasot internetā stāstus par baiso terora aktu Mančestrā, Lielbritānijā, un to, kā ievainoti vecāki atsakās no pirmās palīdzības, lai to varētu sniegt bērniem, un to, kā bezpajumtnieki metas palīdzēt ievainotajiem, gribot negribot jādomā, vai tiešām arī mums vajadzīga kāda liela nelaime, lai nešķeltos daudzās aizvainotās vai vienīgi pareizajās grupās un grupiņās. Varbūt varam sākt ar pavisam vienkāršām lietām – tā vietā, lai iesēstos sava dārziņa dobēs vai nodotos tikai brīvdienu izklaidēm, aiziet uz pašvaldību vēlēšanām. Galu galā, mums ir iespēja ietekmēt sava novada dzīvi atšķirībā no daudzu valstu iedzīvotājiem.
Komentāri