Pagājušajā nedēļā valdība atbalstīja priekšlikumu aizliegt fotografēt un filmēt kritiskās infrastruktūras objektus. Šis ir viens no soļiem, ko plānots spert, lai uzlabotu sabiedrības drošību un novērstu terorismu, tomēr tas diezin vai ir efektīvākais veids, kā to darīt.
Filmēšanas un fotografēšanas aizliegums ir daļa no pasākumu kopuma kritiskās infrastruktūras uzraudzībai un aizsargāšanai. Kritiskā infrastruktūra ir objekti vai sistēmas, kuras ir nepieciešamas, lai īstenotu valsts funkcijas, un kuru traucēšana ir saistīta ar veselības, aizsardzības, ekonomiskajiem, labklājības vai citiem riskiem sabiedrībai.
Atbalstītie Ministru kabineta noteikumi (precīzāk, noteikumu grozījumi) paredz, ka turpmāk ikvienā šādā kritiski svarīgā objektā būs jāapkopo informācija par iekārtām un pakalpojumiem, kas ir svarīgi šī objekta funkcionēšanai. Faktiski tas nozīmē plašāku informācijas ievākšanu par šiem objektiem un atbildīgo personu pienākumu precizēšanu.
Kopumā šajā dokumentā ir maz kā interesanta – tie vienkārši ir mēģinājumi pārņemt citu valstu pieredzi un mazināt riskus, ko varētu izraisīt kritiski svarīgo objektu darbības traucējumi. Tomēr daudz uzmanības jauno noteikumu sakarā piesaistīja skaidrojums par šo objektu filmēšanu un fotografēšanu. Pie svarīgajiem objektiem turpmāk būšot novietota informācija, ka “bez saskaņošanas fotografēt, filmēt aizliegts”. Iekšlietu ministrijas sagatavotajā ziņojumā medijiem šī frāze ir rakstīta ar lielajiem burtiem, tādējādi piešķirot tam tādu kā histērijas, bet varbūt triumfālas ironijas nokrāsu.
Ministrija savā paziņojumā akcentē, ka teroristi pirms savu ļauno darbu pastrādāšanas parasti veic izpēti – tas ietver konkrēto objektu vizuālo apskati, apsardzes režīma dokumentēšanu un cita veida informācijas ievākšanu. Neviens gan negrasās aizliegt fotografēt, piemēram, valdības ēku. Taču ir skaidrs, ka dažādu vizuālo liecību vācēji pamatoti var raisīt aizdomas. Piemēram, pagājušā gada nogalē tika aizturēts “Latvijas dzelzceļa” darbinieks, kurš bija dokumentējis armijas tehnikas pārvietošanos un, cik noprotams, nodevis kādam Krievijas pilsonim.
Rīgas lidosta ir starp objektiem, kur jau tagad bez saskaņošanas filmēt un fotografēt nedrīkst – to paredz Eiropas Savienības normatīvi par aviodrošību. Lai tur ievāktu vizuālos materiālus, jāprasa atļauja. Taču, ja filmēšanas vai fotografēšanas laikā netiek fiksēta informācija par drošības sistēmām un procedūrām vai skrejceļiem un tamlīdzīgiem aspektiem, tad atļauja parasti tiek piešķirta.
Pārlieku stingrs pretfotografēšanas un filmēšanas aizlieguma režīms un neadekvāti liela publisko būvju skaita iekļaušana sarakstā turpretim neizklausītos pamatota. Un ne jau tikai tādēļ, ka atsauc atmiņā padomju laikus, kad bija daudz stratēģiski vai militāri svarīgu objektu un cilvēks ar fotokameru itin viegli varēja iedzīvoties varasiestāžu interesē.
Šādu ierobežojumu efektivitāti liek apšaubīt divi citi aspekti. Pirmkārt, pašlaik teju vai par katru apdzīvoto vietu un daudziem objektiem vispasaules tīmeklī ir atrodams ļoti daudz informācijas. Nozīmīgie infrastruktūras objekti pēc sava izskata un funkcionalitātes mainās pietiekami lēni, lai jau publicētie materiāli vēl ilgus gadus priecētu visus, kas par tiem interesējas.
Otrkārt, mūsdienās ievākt vizuālu informāciju ir vieglāk nekā jebkad iepriekš. Cilvēkiem ir brīvi pieejama tehnika, kas ļauj fotografēt no attāluma. Ar savu mobilo tālruni neuzkrītoši un gana kvalitatīvi var daudz ko nofotografēt, arī izliekoties par parastu garāmgājēju.
Taču, lai kā arī būtu ar konkrēto ieceri un tās realizāciju, ir labi, ka valdība apzinās mūsdienu riskus un tiem gatavojas. Tanī pašā laikā gribētos, lai šī gatavības paaugstināšana notiktu veidā, kas tomēr rada lielāku sajūtu, ka tiek izstrādāti efektīvi scenāriji, kā novērst reālas iespējamās nelaimes.
Ja valstī parādītos kāds revolucionārs grupējums, tas droši vien interesētos par svarīgajiem objektiem. Šādi objekti, protams, jāsargā. Taču, ja runa ir par terorismu – un, spriežot pēc ministrijas paziņojuma, runa nudien ir arī par to -, der norādīt, ka vairums terora uzbrukumu vismaz Eiropā notiek, nekoncentrējoties uz valstij stratēģiski svarīgajiem objektiem. Terorisma mērķis ir iebiedēt, un to visvieglāk ir izdarīt, ja cilvēkos rada neaizsargātības sajūtu publiskās vietās. 2015. gadā Parīzē teroristi šāva uz koncerta dalībniekiem un uzspridzinājās futbola spēles laikā. 2016. gadā Berlīnē zagtas kravas mašīnas vadītājs speciāli iebrauca cilvēku pūlī. Nupat Londonā trīs vīrieši ar mašīnu uzbrauca gājējiem un pēc tam tuvējā rajonā sadūra cilvēkus ar nažiem.
Mums ir laimējies dzīvot valstī, kurā tādas šausmas nenotiek. Tomēr nevar paļauties uz to, ka briesmoņu pie mums nekad nebūs. Tāpēc būtu labi zināt, ka Latvijas drošības iestādes apzinās mūsdienu riskus un ka tiem ir plāni un prasmes, kā nepieciešamības gadījumā rīkoties. Šādi plāni, visticamāk, eksistē, bet ietver labu daļu slepenas informācijas, kas nav paredzēta publiskām diskusijām. Tomēr ar paziņojumiem, ka turpmāk svarīgie objekti tiks sargāti no fotografētājiem, pārliecību par varasiestāžu gatavību nedienām īsti nevar iedēstīt.
Komentāri