Maijā Cēsīs četros kvartālos notika “Kaimiņu svētki”. Iniciatīvas grupa to sarīkoja Bērzainē, Leona Paegles ielā un Valmieras ielā, bet, redzot šo piemēru, savus svētkus sarīkoja arī Saules ielā dzīvojošie. Ideja par kaimiņu svētkiem radās Cēsu Iedzīvotāju forumā, un viena no tās autorēm bija Evija Streiča. Viņa stāsta, ka patiesībā šī nav jauna ideja: “Pirms vairākiem gadiem sarīkojām Akmens ielas iedzīvotāju svētkus ar ideju, ka iniciatīva nāk no pašiem iedzīvotājiem. Lai iedzīvotāji sanāk kopā, lai pārrunā aktuālo un nonāk pie secinājuma, ka arī paši daudz var izdarīt sava kvartāla labā. Kad Iedzīvotāju forumā tika runāts, ko labu vajadzētu pilsētai, atcerējos šos svētkus, tā šī ideja aizgāja tautā.
Prieks par aktīvistiem, kas to realizēja līdz galam, jo pati biju tik ļoti aizņemta darbos, ka iesaistīties nesanāca, varēju tik atbalstīt morāli.
Svētki izdevās, bet, manuprāt, šogad viss iedzīvotājiem tika iedots uz paplātes. Kāds atnāca, izdarīja, vajadzēja tikai piedalīties, kas arī ir labi, bet tas nebija īsti pašu iedzīvotāju paveikts. Šobrīd aktuāls jautājums, vai nākamgad cilvēki būs gatavi uzņemties iniciatīvu, jo svētkus visi vērtēja ļoti pozitīvi. Kāds varbūt domā, ka tas ir sarežģīti, bet patiesībā tikai vienam vajag uzņemties iniciatīvu un iedvesmot citus darīt.”
Viena no svētku rīkotājām Evija Taurene uzskata, ka svētki izdevās: “Kā lielu plusu mūsu iniciatīvai var uzskatīt to, ka pēc tam radās arī Saules ielas svētki, kas nebija sākuma programmā. Šobrīd grūti spriest, vai jau nākamgad mikrorajonos būs cilvēki, kuri paši uzņemsies rīkošanu.
Nebija tā, ka cilvēku būtu ļoti daudz, bet radās sajūta, ka tiem, kuri atnāca, vajag šos svētkus, viņi gatavi iesaistīties, un domāju, ka sabiedrība gatava nākt kopā pie viena galda, sarunāties, socializēties. Protams, ir sabiedrības grupas, kam tas aktuālāk, kam mazāk aktuāli. Redzams, ka aktīvi ir tie, kuri šajos kvartālos sākuši dzīvot samērā nesen, viņi grib satikt, iepazīt kaimiņus, grib iejusties vidē. Vecāka gadagājuma cilvēki izteicās, ka viņi jau visus savā apkaimē zina, bet tāpat labi kopā sanākt, satikties, jo ikdienā šāda sanākšana nenotiek. Tad viss aprobežojas ar sarunām pagalmā garāmejot. Domāju, cilvēkiem bija svētku sajūta. Viņi gatavi šādiem pasākumiem, un ar katru gadu tiem vajadzētu iet plašumā. Protams, ja tradīcija turpināsies, uz ko ļoti ceru.
Esam gatavi to darīt arī nākamgad, jo domājam, ka vēl vismaz vienu gadu kādam no malas jāuzņemas rīkošana. Nākamgad būtu skaidrāk jāpasaka, ka konkrētajos kvartālos dzīvojošajiem arvien vairāk vajadzētu sākt darīt pašiem. Šogad tas tik ļoti neizskanēja, jo šādi svētki bija pirmo reizi. Turpmāk par to jārunā, varētu pat teikt, ka uz vietām jāizaudzina tie, kuri pārņems šo stafeti.
Svētku galvenais ieguvums, ka tie deva informāciju pārdomām, kā rīkoties tālāk. Domāju, to turpināsim, jo šādi kaimiņu svētki Cēsīm ir nepieciešami.”
Mārtiņš Jarohovičs bija viens no tiem, kuri pēc savas iniciatīvas sarīkoja svētkus Saules ielā. Viņš atzīst, ka citu kvartālu priekšzīme likusi sarosīties: “Manuprāt, šis pasākums jāsadala divās daļās: bērnu svētki, kas vēsturiski šajā kvartālā bijuši, un otra daļa – kaimiņu svētki. Domāju, šādi svētki vajadzīgi, jo redzam, ka sociāli ekonomiskais stāvoklis neuzlabojas, katrs tik ļoti domājam par sevi, ka aizmirstam pasveicināt kaimiņus, pat tos, kuri dzīvo blakus. To ļoti varēju novērot, pārceļoties atpakaļ uz Cēsīm, kad pie bērnudārza pamanīju, ka vecāki viens otram nesaka – labrīt! Man tas bija pārsteigums. Tāpēc šādi svētki var palīdzēt cilvēkiem saprast, ka tepat blakus visi dzīvojam, ka šis ir mūsu kvartāls, ka pašiem jārūpējas, lai kopējā dzīves vide būtu labāka.
Manuprāt, galvenie vilcēji varētu būt tie vecāki, kuriem aug bērni, kuri vēlas, lai bērniem šī vide būtu patīkamāka. Tieši bērnu dēļ viss jāattīsta. Vecākiem jādomā, lai bērniem pagalmā būtu, ko darīt, tad arī bērni mazāk sēdēs pie datoriem, bet gribēs iet laukā un kopā aktīvi darboties. Ir plāni, ko vajadzētu darīt, bet bieži notiek tā, ka vēlēšanās ir, bet, tiklīdz jādara vai jāieliek savs līdzfinansējums, interesentu skaits sarūk. Kā saka, mēs labprāt ejam uz balli, bet tās rīkošanā piedalīties negribam. Tāpēc jābūt kādam, kas šo pasākumu gatavs vilkt uz priekšu, un man vienmēr sanācis būt šim vilcējspēkam. Ja kāds dara, uzņemas iedrošināt citus, cilvēki gatavi darboties.
Manuprāt, visi saprot, ka šādi pasākumi vajadzīgi, ka cilvēki jāsocializē, lai viņi nesēž mājās, lai no dīvānu ekspertiem kļūst par aktīviem, līdzi darboties gribošiem. Jāsaprot, ka dzīvojam kopā, ka viens otram varam palīdzēt, viens otru varam pieskatīt.
Šādiem svētkiem jākļūst par tradīciju arī mūsu kvartālā, un ceru, ka tie par tādiem arī kļūs un līdz ar bērnu svētkiem augs arī kaimiņu svētki. Nav vērts rīkot pasākumu tikai vienai reizei.”
Komentāri