Par progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) Latvijā tiek spriests jau sen, bet vienmēr šī ideja kaut kā izčākst un pazūd. Nupat valdošā koalīcija vienojusies, ka nodokļu progresivitāte tomēr būs – mazo un vidējo algu saņēmēji maksās vien 20 procentus, bet virs 20 tūkstošiem gada ienākuma saņēmēji maksās tagadējos 23 procentus, bet no 55 tūkstošiem nodoklis iecerēts jau 31 procenta apmērā. Šobrīd gan nav skaidrs, kas un kā notiks ar neapliekamā minimuma diferencēšanu, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Vispārējie aprēķini rāda, ka naudas strādājošajiem būs vairāk, pat lielo algu saņēmējiem, jo t.s. “solidaritātes nodoklis” tiek atcelts. Kopumā tas ir solis pareizajā virzienā, jo civilizētajā pasaulē lielāko algu saņēmēji nodokļos maksā vairāk.
Latvijas Banka un uzņēmēji ir neapmierināti un teic, ka šis nodokļu reformas variants nav labs, jo galu galā esot taču ticis solīts, ka mazināsies darbaspēka nodokļu slogs. Patiesībā jau mazināsies gan, vienīgi šobrīd grūti pateikt, cik liela būs tā nauda, kas paliks maciņā – par dažādām atlaidēm skaidrības nav. Turklāt sociālais nodoklis pieaugs par procentu, kurš tiks sadalīts starp darba devēju un darba ņēmēju. Reālajā dzīvē gan tas dažviet var nozīmēt, ka alga par šo procentu tiek samazināta, lai darba devējam nebūtu jātērē kaut eiro vairāk. Jebkurā gadījumā šobrīd ir grūti runāt par precīziem skaitļiem.
Tomēr topošā nodokļu reforma, manuprāt, labi parāda dažas tendences. Proti, tie, kuri neskaita centus un eiro, lai pabarotu ģimeni un izskolotu bērnus, negrasās maksāt ne centa vairāk un izmanto visdažādākos veidus, arī sabiedriskās organizācijas, lai to nepieļautu. Gan jāteic, ka pārsteidz Latvijas Banka – jau kādu laiku izskatās, ka tā ieņēmusi darba devēju pozīcijas un darba ņēmēju situācija to īpaši neinteresē. Ja par Tirdzniecības un rūpniecības kameras vai Latvijas Darba devēju konfederācijas nostāju nenākas brīnīties, jo šīs organizācijas aizstāv tikai vienas, turklāt krietni ietekmīgas sabiedrības daļas intereses, tad Latvijas Bankas viedoklis brīžiem pārsteidz. Grūti saprast, vai tās ir valsts vai turīgo iedzīvotāju intereses un vēlmes, ko Banka pārstāv. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Latvija ir un Latvijai jāpaliek valstij, kurā turīgajiem un bagātajiem ir laba un ērta dzīve, bet pārējie var nomirt vai aizbraukt – viens pīpis, gan jau darbaspēks atradīsies.
Otra atziņa, raugoties nodokļu reformas muļļāšanā, ir, ka tik neprofesionāla valdība sen nav redzēta. Grūti spriest, vai tas tiešām ir profesionālisma trūkums vai vēlme aizstāvēt zināmas sabiedrības grupas intereses, bet rezultāts brīžam izskatās vairāk nekā bēdīgs. Protams, “finanšu zvaigzne” Dana Reizniece – Ozola ir pārliecināta, ka Eiropas Komisija (kuras viceprezidents ir arī Valdis Dombrovskis) neko nesaprot no Latvijas un mums ir īpaša situācija, un jābūt īpašam statusam. Tiesa gan, viņas viedoklis šajā jautājumā ļoti līdzinās dažas diktatoriskas valsts vadītāju viedoklim par īpašo demokrātiju un īpašo situāciju, kas nekādi nevar sakrist ar t.s. Rietumu demokrātijas izpratni. Acīmredzot Latvijā divi plus divi nav četri, kā to iedomājusies Eiropas Komisija. Budžeta deficīts neesot nekāda problēma, un risku nekādu, bet plaisa starp mazāk turīgajiem un pārējiem taču tiekot lipināta ciet.
Jāteic, ka vienīgā koalīcijas partija, kura visā šajā nodokļu reformas sāgā ir izrādījusi veselā saprāta pazīmes un necenšas domāt tikai par tiem, kuriem netrūkst, ir “Vienotība”, lai gan nekāda paraugpartija un ideāliste tā nav. Ar vārdu sakot, nodokļu reforma ir kā lakmusa papīriņš, kas liecina, ka ar valdību un politiķu domāšanu kaut kas nav lāgā.
Komentāri