Lauksaimniecības un mežsaimniecības aktīvajā sezonā, kā ierasts, pieaug to cilvēku skaits, kas tiek nodarbināti uz konkrētu laiku – pāris mēnešus gadā. 2015. gadā gandrīz katrā otrajā Valsts darba inspekcijas (VDI) apsekotajā lauksaimniecības vai mežsaimniecības uzņēmumā tika atklāta kāda nereģistrēti nodarbināta persona.
Šāds fakts neizbrīna lauksaimniekus, kuri anonīmi izteicās, ka paši ir ierindojami starp tiem darba devējiem, kas līgumus neslēdz: “Un zināt kāpēc?” jautā kāds lielsaimnieks: “Man tas nav izdevīgi. Runa nav par naudu, es viņam (strādniekam) maksātu, ja tik vien viņš strādātu. Tagad laukos grūti dabūt strādniekus, kas ir apzinīgi, kārtīgi un vēl skoloti noteiktā specializācijā. Galvenais kontingents, no kura mums jāizvēlas sezonas darbinieki, lieto alkoholu, slaistās vai vispār neierodas kūtī. Es vairs nevienam nevaru uzticēties.
Par piemēru varu minēt pēdējo gadījumu, kad darbiniekam ar trimmeri bija jāapstaigā robeža ap aploku, lai elektriskais gans neieaug zālē. Pusdienā puisis pienāca un atzinās, ka viņam šāds darbs esot par grūtu, ka viņš rīt vairs nenākšot. Te arī bija man lielais palīgs pļaujas un siena vākšanas laikā – viss! Vairs nekādu papīru! Es atzīstos, ka neslēdzu līgumu, ja cilvēks nav vismaz kādu nedēļu pierādījis sevi darbā. Citādi šodien sagatavoju dokumentus, kas arī prasa laiku, kura man nav, bet rīt jau vairs nav strādnieka, kas tos depešus paraksta.”
Pirms laika, runājot ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Cēsu filiāles vadītāja p.i. Agru Spurdziņu, bija arī saruna par šo jautājumu, jo var saprast gan darba ņēmējus, gan devējus. A.Spurdziņa uzsvēra darbinieku mobilitāti un motivāciju. Viņa izteicās, ka lauksaimniekiem pirmām kārtām jādomā, vai darbinieks par nopelnītajiem līdzekļiem ir spējīgs izbraukāt no mājām uz saimniecību, ka mūsdienās, iespējams, jāpiedāvā uzturēšanās iespēja turpat saimniecībā. Daļa darba ņēmēju to pateicīgi novērtējot un tālab interesi par darbu izrādot vairāk.
Taču kādas Valmieras puses piensaimniecības īpašnieki, kuri, starp citu, līgumu ar darbinieku toreiz esot noslēguši, sveša cilvēka ielaišanu savā pajumtē rūgti nožēloja. “Tagad ir moderni piedāvāt izmitināt darbiniekus saimniecībā, tā ir laba ārvalstu pieredze, taču mums atšķirībā no Vācijas, Holandes un ASV nav atļauts daudz izprašņāt par cilvēka personisko pieredzi un dzīves gājumu, jo darbojas cilvēktiesības un personas datu aizsardzība. Mēs pieņemam darbā cilvēkus, nezinot viņu pagātni, tajā skaitā gadās arī tādi, kuri iepriekš kādu laiku pavadījuši apcietinājumā. Nav tādas vienotas sistēmas, kurā ieklikšķinot nonāc datubāzē un uzzini vajadzīgo.
Mūsu gadījumā palīgstrādnieks tiešām bija pavadījis zināmu laiku cietumā, izcietis sodu, bija atradis domubiedrus, ar kuriem kopā izveidoja smalku shēmu. Palīgstrādnieks lēnām izdibināja visu – kādos brīžos esam prom, kurās dienās brauksim pie kāda uz jubileju, kur stāv zināmas lietas, mantas. Tas notika neuzkrītoši, līdz vienā reizē, kad mēs viesojāmies ārpus mājas, mūs vienkārši apzaga. Pēc zādzības palīgstrādnieks izlikās, ka nekā nav ne redzējis, ne dzirdējis, brīnījās visiem līdzi, kamēr policija nāca uz pēdām viņa draugiem un vēlāk arī viņam pašam. Mēs neesam vienīgie ar šādu pieredzi.”
Vidzemes reģionālās Valsts darba inspekcijas vadītāja, galvenā valsts inspektore Ineta Kļaviņa saprot zemniekus, taču aicina rīkoties saprātīgi: “Esam sastapušies ar darba devējiem, kuriem pret darbiniekiem ir ļoti augstas prasības, bet atlīdzība ir niecīga. Tad nepārsteidz, ka strādnieks ir noguris un jūtas sevi izsmēlis, bet gandarījums ir tikai tā minimālā alga, ko viņam izmaksā. Rezultātā pātagas un burkāna metodes rada neapmierinātību darbiniekā, kas noved pie zināma rezultāta.
Saprotam, ka katram savs kažoks tuvāks, taču mēs aicinām lauksaimniekus un mežsaimniekus noslēgt darba līgumus, jo tas ir viņu interesēs. Jo vairāk darba devējs rūpēsies par darbinieku, jo darbinieks motivētāks nāks uz darbu. Esam pazīstami ar darba devēju atrunām – darbinieks nav tik uzticams, nezinu, vai rīt ieradīsies darbā, tāpēc līgumu neslēgšu, vispirms paskatīšos, kā viņš strādā, ja viņš sevi pierādīs, tad es kaut ko darīšu.
VDI uzklausa darba devējus, pieļauj, ka var būt negatīva pieredze, bet diemžēl normatīvie akti šādu rīcību neatļauj. Sods par darba līguma nenoslēgšanu sākas ar 700 eiro, riskēt nevajadzētu. Turklāt mūsdienās ir iespējams sagatavot standartveida līgumus, kuros var arī noteikt pārbaudes laiku līdz trīs mēnešiem, un tādā gadījumā ir atvieglota darba uzteikuma kārtība. Proti, trīs dienas iepriekš rakstveidā, pat nenorādot uz pamatojumu, var paziņot darba ņēmējam, ka ar ceturto dienu viņš ir brīvs. Turklāt Darba likums ir papildināts arī tajos gadījumos, ja darba ņēmējs pēkšņi pazudis un darbā vairs neierodas. Attiecīgi uz darba līgumā norādīto e-pasta adresi, ar elektronisko parakstu parakstīts un nosūtīts darba uzteikums derēs attiecību izbeigšanai, par to jāinformē VDI.
Kas attiecināms uz nodarbinātajiem ar kriminālo pagātni, bez šaubām, ir jomas, kurās viņam ir liegums strādāt ar tādu vēsturi- piemēram, izglītības joma, bet lauksaimniekiem nav iespēju piekļūt šai informācijai, toties viņi var prasīt potenciālā darbinieka CV. Ja dzīves aprakstā darba pieredze norādīta, tad teorētiski ir iespējams sazināties ar iepriekšējo darba devēju un konsultēties.”
VDI norāda, ka darba devējs, kurš neievēro vienu normatīvo aktu, visbiežāk neievēros arī citus, piemēram, ja darba devējs nodarbina bez darba līguma, darba vide arī, visticamāk, būs nedroša. Tāpēc VDI aicina darbiniekus neklusēt un vērsties pie darba devēja, tiklīdz radušies kādi iebildumi vai ieteikumi. Ja darba devējs tos ignorē, darbiniekiem ir tiesības vērsties Valsts darba inspekcijā.
Komentāri