Žurnāla “Ir” publicētās “oligarhu sarunas” atkal uzvilnījušas emocijas un strīdus par atkarīgiem un neatkarīgiem žurnālistiem, par meliem un pērkamu žurnālistiku. Par to runāts ne reizi vien, tomēr šķiet, ka ir dažas pavisam vienkāršas lietas, kuras ir vērts atcerēties.
Un pati pirmā ir – ja kāds medijs aizstāv to, kas man nav pieņemams vai kam es nepiekrītu, tas vēl nenozīmē, ka tas ir “pērkams”. Galu galā cilvēku uzskati ir dažādi, un ir visai dīvaini domāt, ka man pieder vienīgā un neapšaubāmā patiesība. Jautājums ir par to, vai medijs un tā žurnālisti slēpj vai neslēpj, kā intereses un uzskatus viņi pauž. Un, ja runājam par uzskatiem vai interesēm, tad no tiem ir atkarīgs jebkurš žurnālists visā plašajā pasaulē – neatkarīgi no tā, vai strādā miljonāra uzņēmumā vai ir t.s. brīvais žurnālists, kuram taču arī ir savi uzskati un kurš strādā tā, kā pats uzskata par pareizu.
Otrā lieta, ko būtu labi atcerēties – vai žurnālists pārstāv sabiedriskos medijus vai privātos.
Ja medijs pieder privātpersonai vai uzņēmēju grupai, ir tikai saprotami, ka tas aizstāvēs un paudīs šīs personas intereses un nostāju. Piemēram, būtu grūti iedomāties, ka laikraksts, kas pieder zaļo ideju aizstāvim, savā avīzē ļautu publicēt materiālus, kas ir pretrunā ar viņa pārliecību un aicina izcirst mežus, nerēķināties ar izzūdošo dzīvnieku populācijām, vidi, bet domāt vienīgi un tikai par ražošanu un tml. Pietiekami normālā un sakārtotā sabiedrībā un valstī medijs neslēpj savu nostāju, neuzdodas par visu aizstāvi visos jautājumos. Un, protams, žurnālisti, kuri šādā medijā strādā, piekrīt īpašnieka viedoklim (vai ir ar mieru tam piekrist) un to respektē. Līdzīgi ir ar uzskatiem kā tādiem – ir konservatīvi, liberāli, sociāldemokrātiski utt. orientēti mediji un žurnālisti. Piemēram, viens no lielākajiem Eiropas laikrakstiem, Vācijas “Frankfurter Allgemeine Zeitung” (FAZ) ir ar izteikti konservatīvu nostāju, tas neaizstāv un nepārstāv konkrētu partiju, bet gan konservatīvu uzskatu sistēmu. Protams, zināmos jautājumos laikraksts atbalsta partijas, kuras pauž šādus uzskatus ne tikai vārdos, bet arī darbos. Un, protams, tas nenozīmē, ka nav diskusiju un kritikas, jo arī konservatīvie uzskati nav kaut kas tikai viens un akmenī iecirsts, tie atšķiras izpratnē par konservatīvajām vērtībām.
Savukārt sabiedriskais medijs nozīmē, ka tas pārstāv sabiedrības un valsts, ne valsts institūciju intereses. Un tas jau ir daudz sarežģītāk, jo sabiedrība sastāv no visdažādākajām cilvēku grupām ar atšķirīgām interesēm, un jāspēj un jāprot saskatīt valsts intereses kopumā, jāspēj izvērtēt, kā valsts neatkarību, drošību un labklājību var ietekmēt vienas vai otras grupas centieni īstenot savas vēlmes. Tādēļ sabiedriskais medijs parasti ļauj izteikties ne tikai vienas interešu grupas pārstāvjiem, lai sabiedrībai būtu iespēja domāt un salīdzināt.
Teorētiski viss minētais it kā nav sarežģīti, bet dzīvē un Latvijā tas nepavisam nav vienkārši. Savus īpašniekus un to intereses privātie mediji atklāj reti, drīzāk to var uzminēt, raugoties, ko un kā tie aizstāv. Tā teikt, var apgalvot, ka tautas intereses ir svētas, bet patiesībā aizstāvēt jebko, kas nāk par labu medija īpašniekam, bet ne vienmēr valstij. Turklāt Latvijā joprojām valda samērā liels juceklis izpratnē par to, kas ir kreiss, labējs, konservatīvs, liberāls utt. Vēl skumjāk – bieži vien par valsti tiek uzskatītas institūcijas, kas to pārstāv, nevis cilvēku kopums, kas to apdzīvo. Un tad valsts vārdā tiek aizstāvēta kāda iestāde vai amatpersona. Ar vārdu sakot, privātajā mediju telpā gandrīz katrs mēdz uzdoties, par ko vien grib, arī uzdoties par vienīgo tautas aizstāvi.
Sabiedrisko mediju telpā situācija ir labāka un skaidrāka, bet, protams, finansējuma trūkums nereti liek pieņemt sadarbību, kas, raugoties no ideāla virsotnēm, nebūt nav labākais risinājums.
Starp citu, priecē LTV pieņemtais lēmums vairs nesadarboties ar Ventspils domi un neizmantot tās finansējumu savos projektos. Acīmredzot tas ticis darīts, lai novērstu aizdomas, ka sabiedriskā televīzija var tikt ietekmēta Ventspils domes amatpersonu vajadzībām.
Savulaik sabiedrisko mediju žurnālisti jokoja – ja tevi lamā un pērkamību pārmet visas partijas, tad viss ir kārtībā, ir izdevies izvairīties no subjektīvisma un tu esi uz pareizā ceļa. Atliek cerēt, ka arī lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem izdodas un izdosies saprast, kurš kuru pārstāv un kurā pusē tad esi nostājies.
Komentāri