Prezidents Raimonds Vējonis ir aicinājis Saeimu strādāt, lai jau nākamajās Latvijas prezidenta vēlēšanās par valsts augstāko amatpersonu balso Latvijas sabiedrība, nevis Saeima, kā līdz šim. Pāris gados savu nostāju šajā jautājumā viņš ir krasi mainījis, un vietā ir jautājums – kāpēc?
Diskusijas par prezidenta vēlēšanām Latvijā notiek regulāri. Tikai pirms pāris mēnešiem darbu noslēdza deputātu darba grupa Ringolda Baloža vadībā, kas izvērtēja prezidenta ievēlēšanas kārtību, kā arī prezidenta amata pilnvaras. Lai gan komisija atbalstīja ideju par tautas vēlētu prezidentu, kā arī ieteica dažādus normatīvo aktu grozījumus, tomēr kopumā ziņojumā tika konstatēts: Satversmē noteiktās prezidenta pilnvaras ir adekvātas; prezidenta institūcija darbojas labi un uztur līdzsvaru starp likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu.
Savukārt R. Vējonis, jūnijā uzrunājot Saeimu pirms deputātu došanās vasaras brīvdienās, runāja par prezidenta pilnvaru būtisku palielināšanu. Saskaņā ar viņa redzējumu prezidentam ir jādod tiesības iecelt valdības ministrus – lai gan valdības vadītāju joprojām apstiprinātu Saeima, un tas amatā ieceļamos ministrus pats uzaicinātu. Tāpat R. Vējonis vēlas, lai prezidentam būtu tiesības pašam izsludināt Saeimas ārkārtas vēlēšanas, nevis tikai ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, kā tas ir pašlaik. Savukārt lielākas prezidenta pilnvaras saistās arī ar nepieciešamību stiprināt šīs amatpersonas mandātu – tātad tautai jādod tiesības pašai lemt par valsts galvu.
Tomēr der atgādināt, ka vēl 2015. gadā, drīz pēc kļūšanas par prezidentu, R. Vējonis bija visai skeptisks par to, ka valsts augstākā amatpersona būtu jāizvēlas pilsoņiem tiešās vēlēšanās. “Tas, ka cilvēku ievēl tauta, nenozīmē, ka viņš būs tautas prezidents,” toreiz sacīja R. Vējonis. “Es pats neatbalstu pašreizējā brīdī tautas vēlēta prezidenta institūcijas izveidošanu, jo mēs kopumā – ne politiķi, ne sabiedrība – neesam tam gatavi.”
Jautājums – kas šajos divos gados ir noticis tāds, kas licis R. Vējonim tik krasi mainīt savu viedokli? Vai tiešām tagad politiķi un sabiedrība tautas vēlētam prezidentam ir “gatavi”? Ja jā, tad kas par to liecina? Ar ko Latvijas sabiedrība un politiskā vide 2017. gadā atšķiras no tās, kas bija 2015. gadā?
Nepretendējot uz vienīgo īsto atbildi, norādīšu: R. Vējoņa runa Saeimā notika drīz pēc tam, kad žurnāls “Ir” sāka publiskot viesnīcā “Rīdzene” noklausītās oligarhu un viņu sabiedroto sarunas. Tajās dzirdams, kā Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un citas ietekmīgas personas kārto darījumus, kuros cieši savijas politiskā darbība un biznesa intereses.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tā arī nebija spējis pierādīt šinīs sarunās dzirdamās informācijas saistību ar oligarhu reālajiem darījumiem. Tāpēc izmeklēšana, kas bija centrēta ap A. Šlesera darījumiem, līdz tiesai nenonāca.
Arī Latvijas augstākās amatpersonas pret “Rīdzenes” sarunām ir izteikušās kopumā atturīgi. Un kā nu ne – prezidents pats pirms stāšanās amatā pārstāvēja Zaļo un zemnieku savienību, kurā ietekmīgākā persona ir Aivars Lembergs – tas pats, kas tik krāšņi ir izrunājies “Rīdzenes” sarunās. Premjerministrs M. Kučinskis 12. Saeimā tika ievēlēts no šī paša saraksta. Ko gan viņi var sacīt par sistēmu, ar kuru paši ir tik ļoti saistīti?
Šajā situācijā runas par prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu skan kā glābiņa meklējums. Ja “Rīdzenes” sarunas patiešām ir autentiskas, ir pamats runāt par nopietnu sabiedrības uzticēšanās krīzi valsts institūcijām. Bet, ja kaut ko mainīt problēmas saknē politiķi nespēj vai nevēlas, ērts risinājums ir ķerties pie sabiedrībā visai populāru, taču nesaistītu jautājumu risināšanas. Ja prezidents panāks to, ko sabiedrība grib (vai varbūt – sabiedrība domā, ka grib), vismaz daļai pilsoņu esošā pārestības sajūta aizmirsīsies, R. Vējoņa reitings augs, un situācija būs “risināta”.
Bet vienlaikus tam nebūs nekāda sakara ar to, kā valstī tiek risināti politekonomiskie darījumi. Mēs, protams, nezinām, vai darījumi 2017. gadā notiek tādā pašā bandītu stilā kā 2010. gadā. A. Šlesers vairs nav politikā, Andris Šķēle arī. Tomēr daļa citu “Rīdzenes” sarunu varoņu ir tepat. Viņi vai nu liedzas, ka ir runājuši to, kas viņiem tiek piedēvēts, vai arī sakās neko neatceramies. Taču par to zināt un par to atklāti runāt ir ļoti svarīgi.
Ko valdība sabiedrībai var paskaidrot par “Rīdzenes” sarunām? Kā var paskaidrot, ka neuzskata to par pieņemamu veidu, kā kārtot darījumus? Kā var pamatot, ka valdošo politiķu darbs tiešām ir sabiedrības, nevis savu biznesa partneru interesēs? Atklātas valodas vietā ir vispārīgi vārdi, ka ir jāuzlabo izmeklētāju darbs un jāveido “tīra” politika. Un tagad arī – R. Vējoņa piedāvājums par tautas vēlētu prezidentu. Kā putukrējuma kārta, kas apklāj gružu kaudzi – mēģinājums radīt iespaidu, ka šis veidojums ir īsta torte. Izskatās īsta, taču neēdama.
Komentāri