Nesenais notikums Liepājā, kad bez uzraudzības atstātais puisītis traģiski zaudēja dzīvību, šķiet, licis situāciju apdomāt ikvienam. Domāt par to, kurš vainojams, un to, kurš atbildīgs.
Mēs katrs esam sabiedrības daļa, tādēļ šķiet tikai pašsaprotami, kad turam rūpi ne tikai par saviem vistuvākajiem, bet acis nepieveram arī, kad nelaimē nonācis kaimiņš, vietējā veikala pārdevēja vai uz ielas apmaldījies bērns.
Psiholoģe Iveta Lukjanova uzskata, lai arī par bērnu drošību primāri atbildīgi ir vecāki, arī sabiedrībai ir jābūt līdzatbildīgai: “Ja tiek runāts par traģisko notikumu Liepājā, tad mana pirmā doma bija par to, ka mēs katrs zināmā mērā esam atbildīgs. Mēs mēdzam būt neiecietīgi pret dažādām situācijām, kas notiek ģimenēs, esam nevērīgi pret to, kas notiek ar maziem bērniem uz ielas. Mums reizēm neienāk prātā, ka mazs bērns nespēj izvērtēt situācijas, kā to dara pieaugušie. Šādi gadījumi atspoguļo situāciju sabiedrībā, un bieži vien mazo bērnu patstāvība tiek pārprasta. Vecāki domā, ka bērns jau pats spēj paveikt dažādus darbus mājās vai patstāvīgi nokļūt no skolas līdz mākslas skolai, bet visbiežāk tas tā nav, un piecus gadus vecs bērns nespēj novērtēt situāciju, iespējamos riskus, un bērns var ļoti ātri apjukt. Un vēl, reizēm bērns pats nespēj pajautāt palīdzību. Ja ar viņu kaut kas atgadījies, viņš var klusēt un neizpaust emocijas, īpaši, ja bērnam nav mācīts un stāstīts, kā dažādās situācijās rīkoties. Svarīgi, kā ģimenēs tiek organizētas lietas, lai saprastu gan savas, gan bērna vajadzības, lai kaut kas netiktu nepamanīts. Vecākiem jāsaprot, ka primārais, kas bērnam ir nepieciešams, ir drošība, lai vide, kurā bērns aug, būtu viņa vecumam atbilstoša. Ja agrāk bērni skraidīja apkārt un paši varēja aiziet uz veikalu un atnākt atpakaļ, tad šodien tas vairs nav tik vienkārši. Sabiedrība ir mainījusies, un bērni bieži nonāk neprognozējamās situācijās, kur var būt gan ķīmiskas vielas, gan bīstami priekšmeti. Ja blakus nav pieaugušā, tad bērns tiek pakļauts riskam. Manuprāt, pieaugušajiem dažkārt pietrūkst priekšstata, kas ir droši un kas nav. Kā piemēru varu minēt situācijas ar karstajām kafijas krūzēm. Visi zina, ka karsta dzēriena atrašanās blakus mazam bērnam ir risks. Bet situācijas, kad bērni cieš karsta dzēriena dēļ, ir ļoti biežas. Nereti vecāki domā, ka ir lietas, kuras bērnam pašam vajag saprast un izdomāt. To reizēm var redzēt, kad bērns, piemēram, nokrīt. Vecāku reakcija: “Kāpēc tu neskaties, kur ej? Es teicu, ka nokritīsi.” Mēs sabaram bērnu, bet tā ir pieaugušo atbildība – paredzēt bīstamas situācijas. Un tas ir stāsts par to, cik uzmanīgi savus bērnus ikdienā vērojam. Pirmie cilvēki, kas bērnam var iedot priekšstatu par drošu pasauli, ir mamma un tētis – stāstot, rādot un vienkārši esot blakus. Ja vecāki grib bērnam iemācīt patstāvību, tad to var darīt, nevis vienkārši palaižot bērnu vienu ārā, bet gan uzraugot un uzmanot. Ja gribas iemācīt aiziet no skolas līdz mākslas skolai, tad tas vispirms vairākas reizes jādara kopā, jārunā par drošības jautājumiem uz ielas, par savstarpēju komunikāciju, saziņu, kad bērns nonācis galamērķī, un par to, kā rīkoties situācijās, ja bērns uz ielas jūtas apjucis. To visu var darīt ar skolas vecuma bērniem, bet mazākā vecumā blakus jebkurā brīdī jābūt kādam pieaugušajam. Protams, par bērnu drošību uz ielām atbildīga ir arī sabiedrība kopumā. To, vai bērns ir apmaldījies vai apjucis, nereti var pateikt pēc viņa ķermeņa valodas un sejas. Šādos gadījumos primāri vajadzētu uzrunāt tuvumā esošos pieaugušos, lai noskaidrotu, vai kāds par šo bērnu ir atbildīgs. Ja atrodas mamma vai tētis, tad var pateikt, ka bērns bija izskatījies apjucis. Savukārt, ja tuvumā neviens pieaugušais neatsaucas, tad var uzrunāt bērnu. Bieži vien mazie ātri atveras un pieaugušajiem uzticas. Bet, ja bērns nobīstas un dodas prom, pareizi būtu zvanīt policijai un pastāstīt par situāciju.”
Par to, cik liela ietekme bērnu audzināšanā ir vecākiem, domās dalās arī Cēsu 5. pirmsskolas izglītības iestādes sporta skolotāja Laila Āboliņa: “Lielākā problēma šobrīd ir tajā, ka viss, kas notiek apkārt, liek mūsu bērniem pieaugt ātrāk, nekā tas vajadzīgs. Tiek runāts, ka skolas gaitas būs jāuzsāk no sešu gadu vecuma. Ja paskatās, ko no bērniem prasa bērnudārzos – to, kas jāzina tikai pirmajā klasē! Pret bērniem no mazotnes sāk izturēties kā pret lieliem cilvēkiem, un viņi tā sāk arī justies. Viņi ne tikai vairs neizbauda savu bērnību ar visu no tās izrietošo, bet kļūst arī bezbailīgāki, un šī īpašība ir apdraudoša. Bērns piecu gadu vecumā nevar domāt tā, kā domā lielāki bērni vai pieaugušie. Viņš neapzinās dažādu rīcību riskus un sekas. Manuprāt, nav pieļaujama situācija, ka piecus gadus vecs bērns viens pastaigājas pa ielu vai septiņus gadus vecam bērnam jāpieskata trīs gadus jaunais brālītis. Tāpat, kad māmiņa no rīta ved bērnu uz dārziņu – viņa ratiņos stumj mazulīti, bet vairākus metrus uz priekšu brauc lielais bērns ar ritenīti vai dipdapu. Mamma nevar paredzēt, vai viņš netīšām neuzbrauks uz ielas vai nenotiks kas cits. Tāpēc bērniem jāstāsta, ja blakus ir liels ceļš un intensīva satiksme, jāiet blakus pieaugušajam. Viss ir atkarīgs no tā, kā vecāki audzina savas atvases. Arī atskatoties uz traģisko Liepājas gadījumu, tagad var sākt vērtēt, kurš un cik lielā mērā ir atbildīgs, bet pamatu pamats ir ģimene, un šī vistiešākajā mērā bija vecāku bezatbildība. Protams, jebkuram bērnam var uznākt kreņķis, bet tādēļ par to jārunā, tas jārisina. Tas, kas mums, pieaugušajiem, šķiet pašsaprotami, bērniem ir kaut kas pavisam jauns un nezināms. Vajag bērniem stāstīt, cik nedroši ir atrasties vienam ārā un kā rīkoties dažādās situācijās. Manuprāt, labāk lai bērnam ir nedaudz bail no lielām mašīnām un ceļiem, nekā viņa pārdrošībai nav robežu. Gadījumi, kad bērni vieni iet uz veikalu vai mājās no bērnudārza, nav jāmeklē pārāk tālu. Tad nu mēs redzam, cik ļoti vecāki šādā veidā gādā par savu bērnu drošību. Ja gadītos situācija, ka bērns kaut kur noklīst, vaina vispirms tiktu meklēta bērnudārzā un pedagogos, nepadomājot par patieso cēloni, kas, iespējams, ir ģimenē.
Piecgadīgam bērnam joprojām ir vajadzīga mammas un tēta mīlestība, savstarpējais tuvums un sarunas. Bērnam jāstāsta viss, kas saistīts ar drošību. Viņam jādod sajūta, ka mājās ir labi, ka šeit viņu mīl un te viņš ir pasargāts.”
Komentāri