Tēvu diena ir laiks vairāk aizdomāties par vīrieša – tēva nozīmi bērna audzināšanā. Pētījumi rāda, ka pēdējos pārdesmit gados mūsu valstī mainījusies vīrieša un tēva loma sabiedrībā un vieta ģimenē. Ja agrāk vīrietis bija ģimenes galva un aprūpētājs, kas pieņēma visus svarīgos lēmumus, tagad ģimenes modelis vairāk akcentē sadarbību ne tikai kopīgu lēmumu pieņemšanā, bet arī bērnu audzināšanā. Ielās bieži redzam tēvus, stumjot bērnu ratiņus, ejot ar mazuli pastaigā, vedot uz bērnudārzu, skolu.
To apliecina arī ģimenes psihoterapeite Inga Jurševska, norādot, ka ģimenes modelis tiešām mainās: “Gribu uzsvērt, ka tur ir arī liels jauno māmiņu nopelns. Viens ir tēvam gribēt vairāk iesaistīties bērna aprūpē, audzināšanā un dzīvē, bet tikpat svarīga ir mammas gatavība tēvu pielaist bērnam tuvāk, nebaidoties, ka tas varētu ietekmēt viņas ciešo saikni ar bērnu. To jūtu arī kā ģimenes psihoterapeits, kas palīdz risināt kādas bērnu problēmas. Pirms gadiem desmit bija ierasta situācija, ka bērnu konsultācijām pieteica tikai mammas, kuras viņu arī pavadīja pie speciālista. Kad aicināju procesā iesaistīt arī tēvu, no māmiņu puses bija zināma neticība, pat skeptiska attieksme, sakot, ka viņš negribēs nākt, ka ir ļoti aizņemts, un tamlīdzīgi. Tagad situācija mainījusies, ļoti bieži tieši tēvi piesaka bērnus uz vizītēm, paši nāk līdzi bez iebildumiem. Tas parāda, ka tēvi gatavi ne tikai iesaistīties praktiskā aprūpē, bet arī bērna emocionāli psiholoģisko jautājumu risināšanā.”
Psiholoģe Līga Redliha, runājot par tēva lomu ģimenē, teikusi, ka tēvi var nodrošināt tikpat labu bērna aprūpi kā mātes, vienīgais, ko nevar darīt tēvi, ir barot bērnu ar krūti.
I. Juršveska norāda, ka tēvu pieaugošā loma bērna audzināšanā ir zināms izaicinājums mammām, jo, bērniņam piedzimstot, primārā, tiešā saikne veidojas ar māti, kura ir deviņus mēnešus sevī šo mazuli nēsājusi: “Tad ir jautājums, vai tēvs bērna pirmajā dzīves gadā ir cieši līdzās mammai. Vai viņš spēj galveno atbalstu izrādīt mammai, palīdzot visās lietās, uzmanot, vai viņa ir atpūtusies, paēdusi, pats paņemot bērnu biežāk uz rokām vai izejot ar viņu ārā pastaigā, lai māmiņa var atpūsties no milzīgās uzmanības uz bērnu. Ja tā notiek, pēc pirmā dzīves gada bērniņam mammas klātbūtne, mammas krūts nav tik ļoti nepieciešama un parādās lielāka iespējamība tēva aktīvākai līdzdalībai, iesaistei attiecībās ar bērnu, kopīgā ikdienā un sadzīvē.”
Viņas teiktais labi sasaucas ar Jaceka Puļikovska – triju bērnu tēva, skolotāja un teoloģiskās fakultātes pasniedzēja Poznaņā – rakstīto, ka pats svarīgākais, ko tēvs var dot saviem bērniem – tik vien kā patiesi, gudri, pārdomāti, uzticīgi, īpaši visu mūžu mīlēt viņu māti.
Tam piekrīt arī I. Jurševska, norādot, ka šī drošās aizmugures sajūta, ko vīrietis savai sievietei var iedot viņu bērna pirmā dzīves gada laikā, pēc tam ļoti atmaksāsies ne tikai attiecībās ar bērnu, bet arī partnerattiecībās un ģimenes kopējā atmosfērā vēl gadiem ilgi pēc tam: “Protams, vīriešiem šis pirmais gads ir milzīgs pārbaudījums, īpaši, ja piedzimis pirmais bērns ģimenē. Līdz tam viņš ar savu sievieti visu laiku bijis kopā, veltījuši viens otram uzmanību, un pēkšņi viss mainās. Jo sieviete vismaz 90 procentus savas uzmanības velta bērnam, kuram vajadzīga mamma. Vīrieši nereti atzinuši, ka rodas sajūta, ka sieviete uzgriež muguru, un ir jautājums, ko viņi šādos brīžos dara. Vai pieaug, nobriest un saprot, ka šāda situācija ir uz laiku un viņam jādara viss iespējamais bērna mātes labā, lai pēc laika atkal abi var būt ciešāk kopā, vai arī nolemj, ka tas viņam par grūtu, un sāk vairāk strādāt, biežāk satikt draugus, ievieš jaunus hobijus un arvien mazāk ir mājā. Tad līdzsvars ģimenē nobrūk, visām pusēm vajadzības paliek neapmierinātas. Sievietei pēc atbalsta, palīdzīgas rokas un mīlestības no vīrieša puses, vīrietim pēc sajūtas, ka viņš ir daļa no ģimenes, un, protams, bērniņam, kurš paliek tikai ar mammu, iespējams, pat uz ilgiem gadiem.
Lai ģimenes modelis funkcionētu pilnvērtīgi, vīriešiem jāgrib un jācenšas būt par tēviem, bet mātēm saviem vīriešiem jāļauj būt par tēviem. Pretējā gadījumā var rasties situācijas, kā gadās ar bērniem. Mazs būdams, viņš savas aktīvās intereses periodā nāk uz virtuvi, grib piedalīties gatavošanas procesā, bet tas sanāk neveiklāk, un, ja dzenam prom, jo pašiem sanāks ātrāk, pusaudža gados viņu ne ar kādu lūgšanos virtuvē nedabūsi. Līdzīgi ar tēvu iesaisti. Ja mātes, būdamas ļoti gādnieciskas un bērnu sargājošas, vīrieti turēs pa gabalu, jo viņš taču nemācēs tik labi tikt ar bērnu galā, pēc tam var kļūt nelaimīgas, ka vīrietis neiesaistās. Tāpēc vajag ļaut tēvam iesaistīties rūpēs par bērnu jau kopš viņa ienākšanas ģimenē, nevis vien tad, kad bērns sācis iet skolā.
Ja tēvs aktīvi iesaistās bērnu audzināšanā, savstarpējās attiecības ģimenē ir tuvākas, paaugstinās ģimenes dzīves kvalitāte, ir mazāk konfliktu. Vīrieši, kuri aktīvāk iesaistās bērnu audzināšanā, izjūt lielāku apmierinātību ar savu dzīvi, jūtas emocionāli tuvāki ģimenei.”
Komentāri