Amatu konkursi vakancēm

Vienmēr jau gribas labāku, prestižāku darbu, tādu, kur var stabili nopelnīt. Uz amatu vietām parasti ir konkursi. Lai izturētu konkurenci, katrs, kurš patiešām ir nopietns cilvēks, iespējami vairāk uzzina par iespējamo darbu, izvērtē, vai tieši šī iestāde vai uzņēmums ir viņam piemērotākais. Apsver vēl citus variantus. Kad skaidrs – gribu tur strādāt, zinu, kas jādara,- tad stājas konkursa komisijas priekšā.

Tagad 119 pašvaldībās izsludināts konkurss vakancēm uz dom­ju priekšsēdētāju un deputātu amatu vietām. Darba piedāvājums daudziem vilinošs, bet kon­kursa komisija barga. Būtu tikai pašsaprotami, ka pretendenti nopietni gatavojas. Bet, izrādās, lielākā daļa ne. “Līdz šim domē neesmu bijis, kad sākšu strā­dāt, ar visu iepazīšos!” bieži vien skan attaisnojumam. Ja jau grasies būt deputāts vai domes priekšsēdētājs, varbūt, pirms pre­tendēt uz amatu, vērts apmeklēt kādu domes sēdi vai vismaz to noklausīties internetā. Pro­tams, nav viegli publiski aizstāvēt savu viedokli, pārliecību, idejas, kur vairāk sapņu nekā īstenības, ja pretī lietišķi argumenti, praktiska rīcība. Bet vismaz izlasīt likumu “Par pašvaldībām” taču var, tāpat iepazīties ar pašvaldības budžetu, iepirkumiem vai uzzināt, cik novadā jauniešu centru, ja gribas aizstāvēt jauniešu intereses. Nepratīsi pārliecinoši diskutēt, bet vismaz neizskatīsies pēc muļķa. Tā nav slepena, nepieejama informācija. Tāpat kā tā, kurš drīkst būt deputāta kandidāts. Ko domāt, ja sa­raksta biedri par savējo pieņem tādu, kuru pēcāk no saraks­ta nākas izsvītrot, jo viņš nav bijis likumpaklausīgs. Nav svarīgi, apzināti vai nezinot, bet fakts ir fakts. Vai nopietns darba devējs ņems darbā meli, vēja grābsli? Neņems! Bet iedomāsimies situāciju – uz darba interviju atnāk potenciālais darbinieks un jautā – ar ko jūsu uzņēmums nodarbojas, brīnās – un to arī jūs darāt? Tas gan nevienam nav vajadzīgs, ja mani un draugus neinteresē. Kad sākšu strādāt, tad arī uzzināšu, kas te jādara. Secinājums viņam gan pamatīgs – jābūt pārmaiņām, tas, ko un kā darījāt līdz šim, nav pareizi. Man cilvēki teica, viņi taču zina, un es to panākšu.

Smieklīgi, ja tā nebūtu patiesība. Taču ir cilvēki, kuri allaž gai­da pārmaiņas un pēc tam lād visu pasauli, ka jādzīvo pārmaiņu laikā, jo sapnis par stabilitāti līdz ar rītausmu izgaisis. Ko darīt, ka vienmēr gribas cerēt, ticēt, ka būs labāk, ka šķiet, ka skaisti runātais tiešām reiz būs īstenība. Tāda cilvēka daba.

Lai runātu un solītu, nezinot ko, daudz gudrības nevajag. Pa­tie­sību var izpušķot pēc sava prā­ta. Un kuram gan nepatīk, ka it kā sadzirdēts, ka varbūt īstenos viņa skaudību, nenovīdību, aizvainojumu, kas ikdienā grauž. Solīt, cerot, ka komisija – vēlētāji – noticēs un tātad arī uzticēsies, droši vien ir naivi. Kādu lai­ku tā var sevi mānīt. Bet tas brīdis var izrādīties ļoti īss. Va­sa­ra taču nakts sapņiem un cerībām garu tumsu nedod, bet saullēkts visu parāda patiesā gaismā. Tad vairs neder stāsts, cik valdība slikta un apkārt vieni muļķi. Tad darbs prasās darāms. Bet vai ir darītājs? Tas šoreiz stabilitātes un pārmaiņu gaidītāju ziņā. 3.jūnijā.