Siltumapgāde valstī tiek risināti dažādi. Tas attiecināms gan uz kurināmā izvēli, gan to, vai ar siltuma ražošanu nodarbojas pašvaldības, vai šī funkcija nodota privātajam uzņēmējam. Tiesa, kā vieniem, tā otriem ir daži galvenie jautājumi –laikus sākt apkures sezonu un saņemt par pakalpojumu pienākošos maksu, kas vai nu noteikta ar pašvaldības deputātu lēmumu, vai apstiprināta Sabiedrisko pakalpojumu regulatorā.
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks enerģētikas jautājumos Andris Akermanis stāsta, ka, tuvojoties gada vēsajam periodam, pašvaldības dara visu, lai apkures sezona sāktos bez problēmām, un šobrīd nav informācijas par īpašiem ekscesiem, kas liegtu kaut kur uzsākt siltuma ražošanu.
“Tiesa, šogad ir tāds paradokss, kas bija novērojams jau pērn, ka dažkārt apkure, izmantojot dabasgāzi, ir lētāka, nekā kurinot ar vietējo šķeldu. Pirms gadiem pieciem situācija bija pilnīgi pretēja. Tas gan nenozīmē, ka tas attiecas uz visiem un visur, kur pieejama dabas gāze, apkure būs lētāka nekā ar vietējo kurināmo. To nosaka un ietekmē daudzi faktori, tai skaitā katlumājas sakārtotība un modernizācija.
Taču, manuprāt, kā kurināmo izmantot šķeldu tomēr ir saprātīgāk, jo tas ir vietējais kurināmais, šādas katlumājas nodrošina darbavietas, ir arī citi plusi. Dabasgāzes tirgus ir neprognozējams. Nezinām, kā situācija attīstīsies pēc gadiem trim pieciem.
Šī neprognozējamība ir viens no iemesliem, kāpēc pašvaldības arvien vairāk cenšas pāriet uz vietējo kurināmo – šķeldu, granulām. Process vairs nav tik intensīvs, jo liela daļa to jau izdarījuši. Maksimumu tas sasniedza iepriekšējā Eiropas fondu apguves periodā.
Protams, arī izmaiņas šķeldas cenās neviens īsti nevar prognozēt. Mūsu šķeldas cenu lielā mērā nosaka eksporta cenas, proti, par kādu cenu šķeldu var pārdot ārvalstīs. Šīs cenas pagaidām ir stabilas vai arī ar pavisam nelielu pieaugumu apkures sezonā, bet pašvaldības cenšas iepirkt kurināmo vasarā, kad cenas zemākas, vai arī noslēdz ilgtermiņa līgumus par šķeldas piegādi.”
Joprojām valstī aktuāla ir arī apkures parādu problēma, kas veido lielāko daļu no komunālo parādu apjoma. Latvijas Pašvaldību savienība divreiz gadā apkopo apkures parādu situāciju valstī – beidzoties un sākoties apkures sezonai. A. Akermanis norāda, ka vēl nav zināms, kāda būs situācija, sākoties jaunajai apkures sezonai, bet pieredze rāda, ka parādu apjoms sarūk: “Lēnām, bet sarūk. Par šī brīža situāciju grūti ko teikt, jo visu vasaru turpinās parādu segšana.
Kopējo ainu negatīvi ietekmē vecie parādi, kas radās pirms vairākiem gadiem, bet aktuālās nomaksas pašvaldībās, kur notiek darbs ar iedzīvotājiem, tiek pildītas par 95 procentiem un vairāk. Tā ir pozitīva situācija, bet, kā jau teicu, lielāko daļu no kopējās parādu summas veido vecie parādi, kas jau velkas līdzi gadiem.”
Par šiem parādiem runāts daudz, šķiet, katras daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju saņemtajā komunālajā rēķinā parādu ailītē lielu daļu veido tieši šie – bezcerīgie parādi. Dažs apsaimniekotājs tos raksta atsevišķā ailē, lai iedzīvotāji varētu redzēt aktuālo parādu situāciju.
A. Akermanis saka, ka par šo parādu norakstīšanu varētu sākt domāt, kad būs pagājuši desmit gadi kopš to rašanās. Visiem skaidrs, ka šie parādi ir bezcerīgi, tos neviens nemaksās, arī piedzīt tos nav iespējams. Tāpēc pareizāk skatīties uz esošo situāciju, kas pārsvarā vērtējama kā pozitīva. Lai gan māju bilancē jau šie bezcerīgie parādi joprojām parādās.
Runājot par situāciju, ka siltuma ražošana arī mazajos novados tiek nodota privāto komersantu rokās, padomnieks norāda, ka šādu piemēru valstī tomēr ir ļoti maz. Tās esot vien atsevišķas epizodes.
“Nevar pateikt, tas ir pareizi vai nav, jo problēmas jau visiem vienas. Parādi krājas gan privātajiem, gan pašvaldībām. Remonti, investīcijas jāveic vieniem un otriem. Var jau šo funkciju nodot komersantu rokās, bet nevar apgalvot, ka tas uzlabos situāciju. Likums tomēr nosaka, ka siltumenerģijas apgāde ir autonomā pašvaldības funkcija, un grūti pateikt, vai tas tiks mainīts. Protams, nododot siltuma ražošanu komersantam, ir ieguvumi, bet, no otras puses, pašvaldība var zaudēt kontroli, kas var novest pie neprognozējamām sekām, piemēram, krasa cenu pieauguma. Situācija, kad siltuma ražošanas uzņēmuma īpašumtiesības vai kontrolpakete ir pašvaldībai, ļauj tām zināmā mērā ietekmēt šo situāciju. Tāpēc, pieņemot lēmumu nodot šo funkciju privātajiem komersantiem, jautājums pamatīgi jāizdiskutē,” norāda A. Akermanis.
Komentāri