Ik pa laikam uzvirmo diskusijas, vai nevajadzētu privatizēt vienu vai otru valstij piederošu nozari/uzņēmumu. Stratēģiski svarīgus objektus it kā nevajadzētu – piemēram, “Latvenergo” vai “Latvijas dzelzceļu”, par “Air-Baltic” nav gluži skaidrs, vai tas valstij ir vai nav vajadzīgs, ja runājam par valsts drošību. Kā zināms, par stratēģiski svarīgiem tiek uzskatīti objekti, no kuriem valsts drošība kļūst atkarīga problēmsituācijās. Jebkurā gadījumā, par to lemjot, pamatkritēriji ir vairāk vai mazāk skaidri un saskatāmi. Jau grūtāk novilkt robežu starp izdevīgumu un drošību ir jautājumos, kas skar privātuzņēmējus.
Jautājums, vai un cik mums vajadzētu tirgoties ar Krieviju, jau ir kļuvis gandrīz vai par sliktas gaumes vēstnesi, jo cik tad var runāt par vienu un to pašu! Vieni atgādina, ka dzīvojam fiziskā pasaulē, kurā bez naudas neiztikt, otri savukārt min dažādus piemērus no vēstures, kad, gribot iegūt vairāk un izdevīgāk, beigu beigās tiek zaudēts viss, arī tā pati nauda un manta. Diskusiju piemēru par izdevīgumu un drošību netrūkst visos līmeņos – sākot no uzturēšanās atļauju tirgošanas un beidzot ar nu jau hrestomātiskajām runām par šprotēm. Manuprāt, ir kāds interesants stāsts par kādu no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm – proti, Kipru, kuras vēlme nopelnīt nupat nopietni satraukusi Eiropu.
Eiropas pases pārdošana oligarhiem – aptuveni tāds varētu būt dažādu publikāciju kopsavilkums Eiropas presē. Izrādās, ir ES valstis, kuras strādā ar t.s. “zelta vīzu programmu”. Krievijas un Ukrainas oligarhi, kuri tiek turēti aizdomās par korupciju, ir kļuvuši par ES valstu pilsoņiem. Tā, piemēram, Kipras valdība no 2013. gada ir nopelnījusi vairāk nekā 5,5 miljardus dolāru, piedāvājot pilsonību apmaiņā pret investīcijām Kipras ekonomikā. Prese apgalvo, ka šādā veidā pilsonību ieguvuši aptuveni 400 cilvēku un ka daudzu Eiropas valstu politiķi to vēro ar bažām, turklāt jau ir izskanējis viedoklis, ka pilsonības pārdošana diskreditē jau pašu Eiropas pilsonības ideju. Tuvākajā laikā Eiropas Parlamentā gaidāmas debates par to, vai valstīm, kuras pārdod pilsonību, rūpīgi jāpārbauda “pircēji”. Jāpiebilst, ka vismaz vienu pārdoto pilsonību Kipra jau ir bijusi spiesta anulēt – Sīrijas prezidenta Bašara Asada brāļadēlam Rami Mahlufam –apsūdzību korupcijā un ES sankciju dēļ.
Vēl varētu piebilst, ka, lai nopirktu Kipras pilsonību, nav jāzina valoda, nav jādzīvo Kiprā, bet ir vai nu jāinvestē divi miljoni dolāru nekustamajā īpašumā, vai 2,5 miljoni dolāru valsts obligācijās.
Droši vien Latvijā, sākoties kārtējām “šprotu diskusijām”, nebūtu par ļaunu atcerēties šo Kipras “zelta vīzu programmu”, kas patiesībā jau sāk apdraudēt pašu ES, kaut arī interešu un finanšu darījumu līmenis Latvijā nav rēķināms miljardos.
Komentāri