Pirms Jāņiem visbiežāk uzdotais jautājums, satiekoties citam ar citu ir: “Kur pavadīsi Jāņus?”, bet pēc svētkiem: “Kā nolīgoji?” Kad jau uzkrāta zināma Līgo svētku pieredze, var sākt salīdzināt, kuri Jāņi patikuši labāk, kuri atstājuši neaizmirstamas atmiņas.
Nule aizvadītajā Jāņu vakarā iznāca parunāt ar bērniem par to, kas rada Jāņu sajūtu. Secinājām, ka to “noķert” kļūst arvien grūtāk. Taču kopīgais mūsu atmiņās bija viens – skaistākie Jāņi bijuši bērnībā. Man toreiz, kad mans tēvs jau nedēļas divas pirms Līgo dienas sāka brūvēt alu, lai godam sagaidītu Jāņu bērnus ar līgo dziesmām, ar ozollapu vainagiem, Jāņu zālēm. Tad dziedājām visas dziesmas, kādas vien zinājām, gājām rotaļās. Kad vienas mājas bija aplīgotas, Jāņu bērni gāja tālāk, kur vilināja košākais ugunskurs. Un ceļā atkal skanēja dziesmas, smaržoja jāņuzāles, reizēm iemirdzējās jāņtārpiņu uguntiņas. Rītu sagaidīt nebija grūti, tas pienāca nemanot un tā kā par ātru.
Manām meitām savukārt bērnības Jāņi palikuši atmiņā ar lielo gatavošanos Jāņu vakaram, kad vecāmamma “komandēja parādi”, lai skaisti nosvinētu Saulgriežus. Kādam bija jācep pīrāgi un plātsmaizes, citam jāuzmana vistiņu žāvēšana, vīriešiem, zēniem jācērt meijas, jāgādā par ugunskuru. Atmiņās kāda līgošanas turneja, kurā Jāņubērni devās zirga pajūgā. Par vienu gan mums viedokļi pilnībā sakrita – nekāda prieka no lielo masu pasākumiem, kuros esi tikai skatītājs, klausītājs, ne kopā darītājs.
Tad nu iznāk, ka skaistākie Saulgriežu svētki tiek piedzīvoti bērnībā. Un laikam jau tieši tādēļ, ka bērnībai pašai par sevi piemīt vienreizīgums, neparastums un bezrūpība, kad visa centrā ir pats notikums, ne rūpes un raizes par to, kā visu izdarīt laikā un labi.
Gribot negribot jādomā, ko par skaistiem un izdevušamies Jāņiem uzskatīs nākamā paaudze, mani mazbērni. Ļoti gribētos, lai tie nav tikai gardum gardiem ēdieniem noklāti galdi un no audioierīcēm skaļi atskaņotas dziesmas. Gribētos, lai viņi priecājas par visās varavīksnes krāsās ziedošajām pļavām, lai spēj saskatīt skaistumu jasmīna ziedā un pašu rokām nopītā ziedu vainagā, lai viņu dziedātās Jāņu dziesmas joprojām cildina darba tikumu, dabas skaistumu un auglību. Un, lai arī tik daudziem dzīve vairs nav tieši atkarīga no saules dāsnuma, ir taču skaisti būt kopā zem vienas Saules, kura neatkarīgi no mūsu koptajām tradīcijām iet savu gaitu un dara savu darāmo – liek Zemei riņķot ap to, dāvājot savu gaismu un siltumu.
Līdz ar Jāņiem Saules ceļš debesīs kļūst īsāks, bet vasara tikai sākusies! Izbaudīsim un radīsim prieku katrā saulesmirklī!
Komentāri