Kādā atziņā teikts, ka laimi nevar nopirkt, taču sarkasmam ir atbilde – tad tāds cilvēks nezina, kur jāiepērkas.
Nesen klausījos spriedelējumos par laimi. Par to, kas tad īsti ir laime, kur to meklēt un kā izmērīt. Atklājās, ka laime ir diezgan subjektīva, katram sava izpratne un iedomāts priekšstats. Vienam laime ir ģimenē, otram veselībā, citam naudā un mantiskos labumos. Vēl kāds saka, ka laime ir darbs, tā mēdz slēpties mazās lietās un sava potenciāla attīstībā. Izklausās diezgan loģiski, lai neteiktu pašsaprotami, taču iznāk, ka laime patiešām var būt paslēpta sen izlolotā somiņā vai jaunā telefonā, kas, glīti iepakots, ceļo no veikala plaukta uz mājām. Tikpat labi laime var sekot pa pēdām labdarībai vai cēlam nodomam, kas īstenojies dod piepildījuma sajūtu.
Atklājās, ka laimei ir arī savs koeficients. Proti, jau gadu desmitiem laimi mēra, vērtējot iekšzemes kopproduktu (IKP). To mērot, likumsakarīgi tiek pieņemts, ka, pieaugot IKP, pieaug cilvēku labklājība, līdz ar to tiem jājūtas laimīgākiem, taču arvien biežāk dažādu disciplīnu pētnieki nonāk pie secinājuma, ka viss nebūt nav tik vienkārši.
Nesen aizvadītajā sarunu festivālā “Lampa” dzirdēju politologu Ivaru Ījabu paužam viedokli, ka 25 neatkarības gadi ir par maz, lai mēs sevi salīdzinātu ar vecajām Eiropas labklājības valstīm. Mums esot nepieciešami vismaz 50 miera gadi, paaudžu nomaiņa un jāpanāk sabiedrības vienlīdzība, tad varam cerēt, ka Latvijas iedzīvotāji jutīsies drošāki un laimīgāki.
Tāpat uzrunāja viņa teiktais, ka mēs vēlamies dzīvot demokrātijā, saimniekot pēc brīvā tirgus metodēm, redzēt lielāku vienlīdzību starp sociāliem slāņiem, taču faktiski esam iekrampējušies sociālismā un gaidām, ka tāpat kā agrāk mums visu nodrošinās valdība, taču tā nenotiek. Tie laiki ir garām, un tagad katrs pats savas laimes kalējs. Valdības kabatās svilpo vējš, un, ja mēs turpināsim domāt, ka “man pienākas”, bet neko nedodam pretī, vējš tur būs uz ilgu palikšanu. Tas, ko no mums sagaida budžeta naudas maciņš, ir godīgi nomaksāti nodokļi, taču joprojām ir pilsoņi, kuri pār saviem naudas ieņēmumiem un izdevumiem met pelēku ēnu. Un tad nu mēs brīnāmies, ka nepietiek. Nepietiek medicīnai, izglītībai, pētniecībai un attīstībai kopumā, bet joprojām naivā cerībā gaidām, ka valdība dos. Protams, daudzus sadusmo negodīgā korupcija un valdības izšķērdība, taču tas ir atsevišķs stāsts.
Kā vēl viena lieta sarunā, izkristalizējās sociālā nevienlīdzība kā ķīlis ceļā uz laimi. Vidusslāņa tikpat kā nav jebšu tas ir tik plāns kā angļu bekona šķēlīte. Taču Ījaba kungs ieminējās par latvieša nemitīgo pārliecību, ka esam nelaimīgi, ka esam apspiesti, ka esam pasaules cietēji un caurcaurēm upuri. Nevar noliegt, ka šī trauksme pastāvīgi tiek uzturēta, taču jāatver acis un jāsaprot, ka nebūt neesam tāda pasaules naba, pēc kuras visi tā kāro. Paši ar savu attieksmi mēs raustām aiz ūsām lielo kaimiņu un veidojam mākslīgi nokaitētu attieksmi starp šeit dzīvojošiem cittautiešiem. Mēs esam dadzis savā acī. Izliekamies par bezgala svarīgiem, kaut īstenībā par mums interese nav pat izmisušiem bēgļiem.
Tad varbūt jābeidz mērkaķoties un jāsāk dzīvot, mainot attieksmi, vairāk fokusējoties uz iekšējo laimi un tām lietiņām, kas ikdienu padara gaišāku pašu spēkiem. Kā politologs teica: “Negaidiet no valdības. Nekā nebūs.”
Komentāri