Katalonijas mēģinājumi iegūt neatkarību no Spānijas ir kļuvusi par daļu no publiskajām diskusijām arī Latvijā. Tajās citstarp izskan jautājums: vai Latvijai ir jāatbalsta katalāņi? Galu galā paši nemaz ne tik sen atguvām neatkarību. Tomēr katra neatkarības kustība ir vērtējama atšķirīgi, ņemot vērā specifiskos apstākļus.
Mēneša sākumā Katalonijā notika referendums par neatkarību no centrālās varas. Vairums no tiem, kas piedalījās, izteica atbalstu idejai par atdalīšanos. Tomēr Madride ir nolēmusi šo procesu apturēt ar visiem pieejamajiem līdzekļiem. Policijas sadursmēs ar referenduma atbalstītājiem cieta vairāki simti cilvēku. Pēcāk Spānijas valdība nolēma atcelt Katalonijas vietvaru un nodibināt savu tiešo kontroli reģionā. Necenšoties nostāties kādā no pusēm, šajā rakstā gribu norādīt uz dažiem aspektiem, ko der ņemt vērā Katalonijas notikumu sakarā.
Diskusijās par etnisko grupu tiesībām atdalīties sākuma punkts nereti ir tautu pašnoteikšanās princips. Šī principa popularitātes uzplaukums 20. gadsimta sākumā pavēra ceļu daudzām tautām, tai skaitā latviešiem, uz savas valsts izveidi. Arī katalāņi nenoliedzami ir etniskā grupa ar savu vēsturi, valodu un identitāti.
Tomēr ikkatrs gadījums ir specifisks. Labs materiāls domu eksperimentam ir Latgale. Arī latgaliešiem ir sava identitāte, vēsture un arī valoda. Nav jāstrīdas, vai tā ir atsevišķa valoda vai dialekts. Svarīgāk ir tas, ka tā ir normēta; tai ir savi pieņemti pareizrakstības principi, sava rakstu tradīcija. Atliek tikai paraudzīties 1917. gada Latgales kongresa materiālos, lai būtu redzams, ka tiesības lietot savu valodu bija viens no principiem, ko latgalieši pieprasīja un saņēma, kad lēma par apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem.
Latgale, protams, nav separātiska! Ideju par tās autonomiju vai ko vēl radikālāku savulaik mēģinājuši aktualizēt daži politiski margināļi, kam rūp viss cits, tikai ne Latgales intereses. Taču arī tam šinī diskusijā nav izšķirošas nozīmes. Tas ir tikai piemērs, lai mudinātu iedomāties, kā izskatās no otras puses, ja valsts daļa vēlas atdalīties. Lai ko tādu attaisnotu, tomēr ir vajadzīgs nozīmīgs pamatojums.
Šajā sakarā pavisam dīvaini izskatās arī mēģinājumi salīdzināt Katalonijas un Spānijas attiecības ar tām, kas Latvijai bija ar Padomju Savienību. Šo argumentācijas virzienu var dzirdēt gan šur tur pašmāju diskusijās, gan arī starptautiski. Piemēram, bijušais Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons intervijā katalāņu medijam “ElNacional.cat” nesen sacīja, ka Baltijas valstu klusēšana Katalonijas jautājumā esot “ļoti savāda”. No tām jau gan varētu sagaidīt, “ka tās aizstāv katalāņu vai jebkuras citas tautas tiesības uz pašnoteikšanos demokrātiskā ceļā”.
Lai kāds arī nebūtu pamats kritizēt Spānijas valdības rīcību Katalonijas jautājumā, tomēr Spānija ir demokrātiska valsts. Salīdzināt to ar padomju represīvo režīmu ir gluži nevietā. Ja katalāņi jūtas nelaimīgi zem Madrides varas, tas, protams, arī ir jāņem vērā. Tomēr vienlaikus der norādīt, ka Katalonijai ir ievērojama autonomija, tai skaitā politiskajos, izglītības un kultūras jautājumos. Turklāt būšana par Spānijas daļu tai nav traucējusi kļūt par vienu no ekonomiski spēcīgākajiem reģioniem Eiropā. Šo raksturojumu nevar attiecināt uz to, kāda bija Latvijas dzīve Padomju Savienības sastāvā.
Tas, ka Spānija ir demokrātiska valsts, nozīmē, ka tās pamatā ir likumu varu. Šī pati likuma vara tad arī nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt neatkarības tīkotāji. Labs piemērs ir Lielbritānijas sastāvā esošā Skotija. Kad 2014. gadā tur notika referendums par neatkarību (vairākums tajā gan nobalsoja pret), pasākums tika organizēts tā, ka centrālā valdība neiebilda. Pašreizējā Spānijas konstitūcija līdzīgu risinājumu gan neparedz. Taču tas nemaina to, ka Katalonijas izmantotais risinājums nav pilsoņu viedokļu demokrātiskas izteikšanas piemērs.
Jāsāk ar to, ka 1. oktobra referendumā piedalījās tikai 43 procenti katalāņu. Lai gan pārliecinošs vairākums no dalībniekiem neatkarību atbalstīja, iznākums tomēr neparāda šī reģiona iedzīvotāju vairākuma uzskatus. Arī iepriekš sabiedriskās domas aptauju rezultāti rādīja, ka neatkarības atbalstītāju tur ir no aptuveni 40 līdz 45 procentiem. Liela daļa citādi domājošo balsojumu boikotēja.
Situāciju vēl vairāk sarežģī arī tas, ka likumus, kuri bruģēja ceļu uz referendumu, vietējais parlaments pieņēma, pieļaujot procesuālus pārkāpumus. Veids, kā šis process notika, neatbilst Eiropas Padomes noteiktajiem pamata standartiem. Šī starpvalstu organizācija Eiropā uzrauga likuma varas, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu.
Katalāņiem pienākas tiesības realizēt savas intereses demokrātiskā ceļā. Nevar arī noliegt, ka esošā situācija lielā mērā ir arī pašas Spānijas valdības pieļauta, nespējot novērst attiecību saasināšanos – pašreizējais saspīlējums ir gadiem ilgas politikas rezultāts. Taču Madrides vispārējo pašreizējo nostāju var saprast – arī tā aizstāv savas intereses un mēģina saglabāt esošo kārtību, kāda tā ir noteikta valsts konstitūcijā. Jautājums ir tikai par to, ar kādiem līdzekļiem šīs intereses tiek realizētas. Tas attiecas uz abām pusēm.
Komentāri