Par svētku jušanu

Neviens neiestāstīs, ka Lat­vijā ir maz iedzīvotāju. Aizbrau­ciet uz kādiem svētkiem, festivālu, saietu! Katru gadu teju par ik­vienu notikumu interese palielinās, sabrauc aizvien vairāk cilvēku. Vai tiešām salido no citām zemēm un aizved Latvijas radiņus uz koncertiem, tirdziņiem, izrādēm? Var jau būt.

Kantar TNS aptaujā 23 procenti iedzīvotāju atklājuši, ka neplāno apmeklēt nevienus no šīs vasaras pilsētu svētkiem, bet par citiem gan klusē.

Taisnība tiem, kuri aizbildinās, ka Latvijā vasara ir tikai divus, maksimums trīs mēnešus, un tad jāsasmeļas gan saule un jūra, gan kultūra un atpūta brīvā dabā.

Pasākumu kalendārs katru nedēļas nogali garu garais. Žanru bagātība apbrīnojama! Bizness paliek bizness, piedāvā un pārdod to, ko pērk. Tādu izrādīšu un koncertiņu, kuros nabaga klausītāju, skatītāju piesaista kāds pazīstams vārds vai uzvārds, netrūkst. Kā gan nedosies paklausīties savu elku! Tas nekas, ka viņam uzstāšanās pāris minūšu, jo jāskrien tālāk, bet par pārējo var vien pieklājīgi paraustīt plecus un piedomāt pie tiem eiro, kas pirms brauciena uz koncertu vai izrādi bija makā.

Skaita ziņā nedaudz pierimuši pagastu svētki. Tagad katrā novadā rīko novada svētkus, un tad kāda nu kurā vietā koncepcija – vai nu tikai vienā pagastā, vai katrā pa kādam notikumam. Pa­gastu ļaudis sanāk, pašdarbnieki piktojas, ka atkal jāuzstājas, ka arī reiz gribētu būt vērotājos. Bet novadu svētkos tomēr būtiskākais ir savējo satikšanās. Kādreiz radi un draugi satikās kapu svētkos, tagad novadu svētkos. Tra­dī­cijas mainās, kapu svētki jaunajai paaudzei nav tik nozīmīgi kā pasākums pagasta centrā.

Laukos pasākums ir izdevies, ja tajā piedalās arī kāds mākslinieks ar vārdu. Tad vairs neiet uz novada svētkiem, bet gan pa­klau­­sīties mākslinieku, paskatīties uz viņu. Pēc tam varēs parunāties ar kaimiņiem par dziedātājas vai aktrises kleitu, kas iederējusies svētkos vai gluži otrādi bijusi galīgi garām, ar draudzeni pārspriest, kuru dziesmu nenodziedāja, un tā tālāk. Un svētki nav svētki, ja nav balles. Jaunā paaudze zaļumballes būtību diem­­žēl tā īsti neizprot. Zudusi jušana.

Bet… māksliniekiem ir jāmaksā, muzikantiem jāmaksā. Da­žādu novadu svētkos programmas vada vieni un tie paši aktieri, un kļūst gaužām garlaicīgi. Turklāt skumji, ja redzams, ka mākslinieki ieskrējuši pagastā, kura nosaukumu pat nav iegaumējuši. Ja scenārijā kādu uzvārdu neizdodas izlasīt un tādēļ mēģina, pašuprāt, gaumīgi jokot, taču aizvaino cilvēkus, tad tā vien gribas kliegt – lauki nav izgāztuve, kur parādīt savu vaigu un par to saņemt naudu, tā ir jānopelna. Žēl, bet novados vairs nav, kas vada pasākumus. Tie daži, kuri domā, ka prot, jau sen apnikuši, paši gados un arī vadīšanas stils no viņu jaunības. Kurš gan lielos svētkos būs ar mieru viņus klausīties? Pēc tam, protams, tiks gari runāts, cik kurš nopelnījis.

Lai kādi vēji pūš un lietus līst, vislielāko gandarījumu ikkatros svētkos gūst tie, kuri rīkošanā iesaistās aiz laba prāta un intereses un par to saņem publisku paldies. Svētki nesākas ar sēšanos pie galda un nebeidzas ar malā atbīdīto šķīvi. Svētki sākas ar ideju, tās auklēšanu… Ja to dara sveši, sajūtas ir citas, pazūd kas tāds, ko vārdos neizteikt. Rī­ko­sim svētkus paši sev! Būs mīļāk, lētāk un daudzveidīgāk. Kat­rā novadā taču dzīvo izdomas un pieredzes bagāti cilvēki. Vi­ņiem jāļauj vaļa!