Par un ap Valsts prezidenta vēlēšanām vienmēr tiks daudz runāts, spriests, diskutēts, vītas sazvērestību teorijas. Tikpat bieži izskan runas par vēlmi Valsts prezidentu ievēlēt tautai, arī pie varas esošie prezidenti savā laikā izteikuši atbalstu šādai iniciatīvai, taču tālāk par runām nav tikts.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis šajā vasarā aicināja Saeimu lemt par to, lai jau 2019. gadā Valsts prezidents tiktu ievēlēts visas tautas vēlēšanās, kā arī tiktu paplašinātas valsts vadītāja pilnvaras. Taču nedaudz vēlāk viņš norādīja, ka pats šādus likuma grozījumus uz parlamentu virzīt neplāno, par tiem esot jāizšķiras pašam parlamentam.
Sabiedrības atbalsts tautas vēlētam prezidentam vienmēr bijis liels, lai gan reālu apliecinājumu šai vēlmei īsti nav. Portālā “Mana balss” jau kopš 2011.gada atvērta šī iniciatīva, šobrīd savākts 10 391 paraksts, bet vēl turpinās parakstu vākšana, lai, kā saka paši iniciatīvas iesācēji, būtu drošība, ka pēc pārbaudēm būs nepieciešamie 10 tūkstoši, lai iniciatīvu iesniegtu Saeimai.
Nedaudz labāk veicies iniciatīvai “Par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās”, kas sākta 2014.gadā, un priekšlikumi jau iesniegti Saeimā. Parlamenta deputāti šā gada 7. septembra sēdē nolēma nodot 11 212 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par atklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās” izvērtēšanai līdz 2017. gada 1. decembrim Saeimas Juridiskajai komisijai.
Noteiktais termiņš tūlīt beigsies, uzzināsim parlamentāriešu viedokli. Lai arī publiski deputāti izteikuši atbalstu šai iniciatīvai, politologs Filips Rajevskis prognozē, ka tā tomēr negūs Saeimas vairākuma atbalstu: “Pagaidām nekas neliecina, ka tas varētu notikt. Šis jautājums jau sen ir darba kārtībā, ja deputāti būtu tam gatavi, gan jau kāds politiķis būtu to apņēmies virzīt, lai sev to ordeni piekārtu, bet redzam, ka tas nenotiek. Tas skaidrojams ar to, ka pie esošā balsu sadalījuma parlamentā ir izdevīgi visu atstāt tā, kā ir. Ja skatāmies nākotnē, nekas neliecina, ka Saeimas kompozīcijā būs kādas fundamentālas pārmaiņas. Arī turpmāk būs “Saskaņa” un būs latviešu partijas, bet pie šāda sadalījuma prezidentu izdevīgāk vēlēt pēc esošās kārtības. Caurspīdīgums ierobežo manevra iespējas ar prezidenta amata kandidātiem un ierobežo politisko darījumu veikšanas iespējas. Ja skatāmies pēdējos trīs Valsts prezidentus, labi zinām, ar kādām balsīm viņi tika ievēlēti.”
Politoloģe Ilze Ostrovska kādā intervijā atzinusi, ka prezidentam psiholoģiski labāk, ja bijis aizklāts balsojums, jo tad viņš nezina, kurš par viņu balsojis, līdz ar to nav nevienam parādā.
F. Rajevskis gan norāda, ka arī gadījumā, ja vēlēšanas būtu atklātas, prezidents nevienam neko nebūtu parādā: “Tie, kuri viņu ievēl, nemaz tā īsti nevar prezidentu atsaukt, viņam ir garantēta pietiekami liela drošības sajūta.”
Politologs norāda, ka arī iecere par tautas ievēlētu prezidentu negūs atbalstu: “Tas iet kopā ar varas līdzsvaru, ko neviens negrib mainīt, un, manuprāt, tas arī šobrīd nav vajadzīgs. Esošā sistēma strādā pietiekami labi, lai to tagad fundamentāli mainītu. Vēlētājs būtu gatavs šim piedāvājumam, bet vai mūsu valsts ir gatava tam, ka pēkšņi vienam cilvēkam – prezidentam – būs tik liela vara.”
Ja tomēr notiktu maiņa un prezidentu vēlētu tauta, nāktos mainīt arī viņa pilnvaras, pretējā gadījumā tā būtu vēlētāju krāpšana, uzskata politologs: “Ir politiķi, kuri pauž viedokli, ka varētu būt tautas vēlēts prezidents, bet ar esošajām pilnvarām, taču tādā gadījumā tā ir klaja vēlētāju mānīšana. Tauta būs ievēlējusi, bet pēkšņi izrādīsies, ka prezidents nevar nemaz realizēt to, ko solījis priekšvēlēšanu kampaņā. Tas iedragās prezidenta institūtu.
Tāpēc, visticamāk, viss paliks pa vecam, un domāju, ka šobrīd nav pamata kaut ko mainīt. Prezidenta institūcijai ir uzticība, bet redzam, cik tā zema parlamentam un arī valdībai. Arī tas ir pietiekams pamats neko nemainīt. Lielas konstitucionālās reformas var veikt, kad vai nu sabiedrība ļoti uzticas veicējam, vai ir krīzes situācijas, kad bez reformām nevar. Šobrīd nav ne viena, ne otra, tāpēc pārmaiņas nebūtu ne vietā, ne laikā. Ja kāds ko tādu sola, tas drīzāk uzskatāms par politisko retoriku vai populismu.”
Protams, no vēlētāju viedokļa atklātais balsojums ir labāks, jo sabiedrība varētu redzēt, par ko kura partija nobalsojusi. Citādi atliek vien virtuves sarunās kārtējo reizi pašausmināties, ka viss noticis tik neskaidri un nesaprotami, un tad vēl runas par to, ka prezidenta kandidatūru izvēlas nevis parlamentā, bet pavisam citur un pavisam citi cilvēki. Tas noprotams arī no tā sauktajām Rīdzenes sarunām, atceramies arī stāstus par zooloģisko dārzu.
Atbalstot sabiedrības iniciatīvu par atklātību Valsts prezidenta vēlēšanās, no tā varētu izbēgt, taču laikam jau taisnība būs politologam, ka parlamentārieši grib saglabāt esošo kārtību, lai atstātu sev manevra iespējas. Deputātu rīcībā šis palicis kā vienīgais slēgtais balsojums.
Komentāri