Nesenā aptauja liecina, ka tikai katrs septītais Latvijas iedzīvotājs uzticas Saeimai. Un jāteic, ka Seima cenšas, cik var, lai šo uzticību nevairotu.
Protams, 12. Saeimas trijos darba gados nebūtu pārlieku grūti izveidot sarakstu ar vismaz dīvainiem lēmumiem, bet “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisija, it sevišķi tās vadītāja Inguna Sudraba, acīmredzot dara visu, lai Saeimai neuzticētos vēl vairāk cilvēku. Grūti spriest, vai deputāte Sudraba patiesi ir tik naiva, kā cenšas izskatīties, vai arī viņas uzdevums ir izgāzt parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu. Un pat sāk mākt aizdomas, vai uzdevums nav vēl sarežģītāks – diskreditēt Latvijas valsti tās iedzīvotāju acīs. Atbildi droši vien zina tikai pati Sudraba, bet rezultāts, manuprāt, izskatās aizvien graujošāks. Pilnīgi pietiek jau ar to, ka komisijas vadītājai joprojām nav pielaides slepenai informācijai, bet ne viņa, ne vairākums komisijas deputātu to neuzskata par kaut ko tādu, kas varētu traucēt darboties. Tā teikt, aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Turklāt, izņemot bijušo “Vienotības” deputātu Andreju Judinu un Nacionālās apvienības deputātu Ritvaru Jansonu, pārējiem komisijas locekļiem viss šķiet pavisam pareizi. Lai gan A. Judins publiski ir paudis, ka pārāk bieži personu iztaujāšanas pārvēršas par bezjēdzīgām diskusijām un nenonāk līdz valsts sagrābšanas pazīmju identificēšanai un izmeklēšanai un ka jautājums par Satversmes apdraudētību izgaismojis komisijas nespēju piesaistīt atzītus konstitucionālo tiesību ekspertus, komisija savu darba stilu nemaina. Jāpiebilst, ka Judina teiktajā būtu jāieklausās kaut vai tādēļ, ka viņš nav cilvēks no malas, kurš izmeklēšanas darbā neko nezina. Savulaik viņš ir strādājis Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta Izmeklēšanas pārvaldē un Latvijas Policijas akadēmijā un ir tiesību zinātņu doktors. “Šī lieta nav saistīta tikai ar sešus gadus seniem notikumiem – tā ir saistīta arī ar mūsdienu valsts pārvaldi,” publiski paudis Judins. Viņaprāt, apjomīgie lietas materiāli, kurus komisijas locekļi tā arī nav vīžojuši izlasīt, liecina, ka operatīvās lietas materiālos ir atrodamas pietiekami skaidras norādes uz izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Citiem vārdiem sakot, ir notikušas darbības, kas saistītas ar valsts sagrābšanu, kaut arī tieši šāds jēdziens Krimināllikumā neparādās. Jo runa jau nav par to, ka cilvēki savā starpā sarunājas un reizēm mēdz vienkārši pļāpāt, bet par to, ka valsts tiek vadīta un lēmumi tiek apspriesti un plānoti ne jau partiju valdes sēdēs, Saeimas frakcijās un komisiju sēdēs, bet gan privātās sarunās vienojoties par to, kas kuram būtu izdevīgāk. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai būtu jāspēj saskatīt kopsakarības un jāspēj ieteikt, kas maināms valsts pārvaldē, lai nenotiktu valsts sagrābšana atsevišķu personu vai grupu interesēs.
Var sacīt, ka gadu pirms vēlēšanām komisijas deputātu nevēlēšanās iedziļināties šajos jautājumos viņiem atspēlēsies vēlēšanās. Tā teikt, deputātu rīcība atgādina kaut ko līdzīgu politiskai pašnāvībai. Tomēr Latvijā gluži tā nenotiek. Kā liecina cita aptauja, “Saskaņas” un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) vēlētājiem ir pavisam cita izpratne par valsti un par to, kā tā būtu jāvada. Acīmredzot viņiem ir daži elki, un, kamēr viņi ir šajās partijās vai savienībās, nekam citam nav nekādas nozīmes. Tāpat arī izskatās, ka daudzu latviešu prātos jēdzienam “zemnieki” ir gandrīz vai maģiska nozīme.
Tādēļ, raugoties komisijas darbā, man gribas sacīt, ka vairākums tās deputātu un viņu partijas ir nevis politiski pašnāvnieki, bet gan veicina valsts nogalināšanu. Skarbos vārdus “ valsts slepkavība” es negribu lietot, kaut arī starp jēdzieniem “nogalināt” un “noslepkavot” šajā gadījumā lielas starpības nav. Taču vienmēr jau paliek cerība, ka veselais saprāts un godaprāts uzvarēs.
Komentāri