Latvijas iecerēšana

Patiesais virsraksts šim rakstam būtu “Starptautiskā zinātniskā konference “Latviešu pagaidu nacionālā padome – 100””. Tā 2.decembrī notika Valkā.

Deviņi zinātņu doktori no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Vācijas referēja par mums, latviešiem, ne tik labi pazīstamo Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Konferencē skanēja atziņa, ka ne tikai stipri cilvēki ir valsts pamats, bet arī vēsturi zinoši. Proti, ar šādiem cilvēkiem grūti manipulēt. Pēc šiem vārdiem nevilšus nāk prātā tautā mīlēta mākslinieka austrumu kaimiņa televīzijas kanālā teiktais, ka latviešu strēlnieki Krievijā slepkavoja, vai arī divus gadus senāks notikums, kur valsts amatpersona, atklājot pieminekli somu jēgeriem (karoja ķeizariskās Vācijas pusē), slavēja viņu varoņdarbus un lika ziedus, nezinot, ka dažus kilometrus tālāk kapsētā guļ viņu upuri-vairāk nekā 200 latviešu strēlnieki. At­gādinājums – vēsture jāzina!

Uz savu pirmo sesiju Nacionālā padome pulcējās 29.novembrī Valkā. No aicinātajiem nepiedalījās vairākas partijas, arī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kurai tobrīd bija vairāki desmiti tūkstošu biedri. Pēc piecu dienu darba sapulcējušies ievēlēja valdi 10 cilvēku sastāvā ar Voldemāru Zāmuelu vadībā. Varu piebilst, ka tā bija liela varonība, jo impērijā valdīja haoss. Bija noticis oktobra apvērsums. Valkā jau nedēļu saimniekoja lielinieki-strēlnieku un bezzemnieku padomes izpildkomiteja, tā sauktais Iskolats. 1918.gada 30.janvārī LPNP sanāca uz otro sesiju. Taču tās darbu pārtrauca ne tikai vācu armijas ofensīva, okupējot visu Vidzemi, bet arī Iskolata kara revolucionārā komiteja. Tā atkāpjoties sāka sabiedrisko un politisko darbinieku arestu. Viņu vidū divi Nacionālās padomes locekļi – vadītājs V.Zāmuels un Oto No­nācs, avīzes “Līdums” redaktors. Pa­teicoties drosmei, Pleskavā bēgot no vilciena, viņi palika dzīvi, taču pārējos septiņus sabiedriskos darbiniekus turpat nošāva.

Sesija paspēja ar 23 balsīm par, vienu pret pieņemt padomes darbībai nozīmīgu rezolūciju, proti:
– atzīt, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvieno Kurzemi, Vidzemi, Latgali;
– protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu,
– protestē pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāpj tautu pašnoteikšanās principu.

Jābilst, ka vēlākais Padomju Krievijas un Vācijas Brestļi­tovskas miera līgums noteica, ka Latgale un Ilūkstes apriņķis formāli pienācās Krievijai. Uz šo Latvijas daļas faktisko aneksiju nekādus iebildumus neizteica Krievijas Tieslietu tautas komisārs latvietis Pēteris Stučka, būdams līguma slēgšanas komisijā. Krievijas Domes deputāts un vienlaicīgi LPNP Ārlietu nodaļas vadītājs Jānis Goldmanis Krie­vijas Satversmes sapulcē (kuru vēlāk izdzenāja boļševiki) paziņoja, ka Latvija atdalās no Krie­vijas. Pirmais Nacionālās padomes centiens piedzīvoja neveiksmi. Milzīgu darbu Latvijas starp­tautiskajā atzīšanā veica delegāts Zigfrīds Anna Meiero­vics. Lai caur Petrogradu nokļūtu Stokholmā, nākamajam ārlietu ministram nācās piekukuļot Krie­vijas Ārlietu tautas komisariāta darbiniekus. Pirmais darbs, kas vēlāk nesa augļus, – 25.jūlijā nodibinātais Informācijas birojs Stokholmā. Tālāk Z.A.Meiero­vics aktīvi darbojās Francijā un Lielbritānijā, atgādinot par Lat­viju. 23.oktobrī notika 20 minūšu saruna ar britu ārlietu ministru A.Dž.Balfūru, kurš deva mutisku solījumu, ka Lielbritānija būtu ga­tava LPNP atzīt par faktisko Latvijas valdību. Rakstiskais atzinums tapa 11.novembrī. Nacio­nālā padome darbojās Valkā, taču astoņi latviešu partiju pārstāvji un viens Latgales partijas pārstāvis darbojās, veidojot tā saukto De­mo­krātisko bloku. Tajā pirmo vijoli spēlēja Kārlis Ulmanis. Viņš nepieņēma LPNP piedāvājumu uzņemties valdības vadīšanu. Šo­reiz piekāpīgāki bija Nacionālās padomes locekļi, iekļaudamies Ulmaņa veidotajā Tautas padomē. Pieci LPNP valdes locekļi kļuva par pirmā Ministru kabineta locekļiem. Pēc Tautas padomes nodibināšanas 1918.gada 17.novembrī vēlu vakarā Nacionālas padomes valdes locekļi sanāca uz pēdējo sēdi, kura pieņēma V.Zā­muela priekšlikumu netraucēt Tautas padomes darbību, taču uzmanīgi sekot notikumiem. Gadī­jumā, ja Tautas padome izjuktu, LPNP varētu atjaunot cīņu par neatkarīgu Latviju. Par laimi, tāda nepieciešamība nebija. Valsti turpināja būvēt tie, kuri to bija to pasludinājuši. Tauta kļuva par nāciju.