Viena no mediju jomas pēdējā laika dīvainībām ir konkursa iznākums uz Latvijas Radio valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos. Šo amatu ir ieguvusi ar politiku cieši saistītā Sanita Dika-Bokmeldere.
Nav zināms to personu saraksts, kas pieteicās uz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izsludināto Latvijas Radio valdes locekļa konkursu. Līdz ar to arī no malas ir grūti vērtēt, starp kādiem kandidātiem konkursa komisijai bija jāizvēlas un kādas ir bijušas citu pretendentu kvalitātes. Tomēr tas, ka konkurss uz tik sabiedriski nozīmīgu amatu noslēdzies šādi, parāda nepilnības gan kandidātu atlases, gan vērtēšanas procesā.
S. Dika-Bokmeldere līdz šim ir strādājusi par reģionālās attīstības ministra Kaspara Gerharda padomnieci. Ir nepieņemama situācija, ka cilvēks vienu dienu kopj politiķu publisko tēlu, bet nākamajā dienā jau atbild par sabiedriskā medija saturu. Tikai piesakoties konkursā, viņa ir apturējusi darbību Nacionālajā apvienībā. Tas, ka viņa vispār bija nolēmusi uz amatu pretendēt, liecina, ka S. Dika-Bokmeldere pati nespēj saskatīt problēmu – ar politisku spēku cieši saistīta persona sabiedriskā medija valdē. Tas vien jau rāda, ka viņa neatbilst amatam, kurā grasās strādāt.
Sabiedriskajam medijam ir jākalpo sabiedrībai, un tā pārvaldība būtu jātur pēc iespējas tālāk no politiķu iejaukšanās. Realitātē tas, protams, bieži vien tik gludi nedarbojas. Politiska ietekme var izpausties sabiedriskā medija pārvaldībā – NEPLP sastāvu apstiprina Saeima, un tur bez politiskas vienošanās neiztikt. Tas, protams, nenozīmē, ka valdes locekļi uzreiz pilda “pasūtījumus”. Vēl ietekmes var būt arī nedeklarētas – dažādajiem cilvēkiem, kas strādā ar sabiedriskajiem medijiem saistītās struktūrās, neizbēgami ir savi subjektīvie uzskati par to, kā dažādiem procesiem būtu jānotiek, un savas simpātijas. To mazināt var atbildīgo amatpersonu izpratne par mediju vides profesionālajiem standartiem un savus lēmumus ietekmējošo dažādu elementu apzināšanās.
Politiķus līdzdalība medijos allaž ir ļoti interesējusi. Latvijā nav retums arī politiķi, kuru izpratne par sabiedriskā medija funkcijām līdzinās izpratnei par propagandistu. Proti, tā vietā, lai sabiedriskais medijs būtu informācijas kanāls, kas spēj kritiski izvērtēt dažādus valstī un sabiedrībā notiekošus procesus, daži politiķi tajā gribētu redzēt savu uzskatu paušanas, savas realitātes gleznošanas platformu. Politiķiem mediji jau tāpat ir ikdienas tribīnes, bet parasti viņiem pašiem mediju uzmanība ar vismaz kaut ko ir jānopelna. Taču ērtāk, protams, būtu aizsūtīt uz sabiedrisko mediju savus preses cilvēkus, lai viņi izveido “pareizu” saturu.
Es nesaku, ka S. Dika-Bokmeldere Latvijas Radio valdē nodarbosies ar to. Var jau būt, ka viņa spēs efektīvi distancēties no savām politiskajām saiknēm. Taču šis nav jautājums, kurā no sabiedrības ir jāprasa uzticēšanās un cerēšana uz labāko. Ir iemesls, kāpēc, piemēram, nav laba prakse, ja cilvēks vispirms strādā sabiedriskajās attiecībās un pārstāv viena uzņēmuma intereses, bet uzreiz pēc tam sāk darbu medijos, kur ir jāpārstāv sabiedrības intereses. Sabiedriskā medija vadības pretendentu atlases procesam vajadzētu būt tādam, kas piesaista kandidātus, par kuru līdzšinējo devumu un spējām attiecīgajā nozarē mums ir skaidrāks priekšstats.
Te ir jāatgriežas pie amata konkursa vispār. NEPLP būtu jāpatur sev tiesības nolemt, ka konkurss ir beidzies bez rezultāta – ja nu ir sanācis tā, ka neviens labs kandidāts atrasts nav. NEPLP pārstāvji gan ir skaidrojuši, ka viņiem nav tiesību noraidīt konkursa komisijas lēmumus. To var darīt tikai gadījumos, ja ir aizdomas par pretendenta reputāciju vai ja NEPLP rīcībā ir ziņas par to, ka pretendents savā iepriekšējā darbā ir būtiski pārkāpis amata pilnvaras un tamlīdzīgi. NEPLP nedrīkstot kandidātus diskriminēt – arī ne pēc politiskās piederības.
Šāda argumentācija gan vairāk izklausās pēc attaisnošanās, ka neko te nevar izdarīt, pat ja procesa rezultāts ir acīmredzami aplams. “Diskriminācija pēc politiskās piederības” īsti nav tas pats, kas ņemt vērā politiskās saiknes jomā, kur to esamība ir īpaši problemātiska.
Konkursa komisijā bez trim NEPLP locekļiem darbojās arī trīs citu nozaru, tai skaitā mediju nozares, pārstāvji. Tādējādi ne tikai NEPLP pati par sevi, bet arī visa komisija kopumā tā arī nespēja secināt, ka piemērotu kandidātu uz amatu nav. Vienlaikus tas viss arī ilustrē, ka līdz šim nav izstrādāta skaidra procedūra, kas pēc konkursa rezultātu pasludināšanas ļautu to apstrīdēt. Labā ziņa ir tāda, ka paši NEPLP apzinās, ka procedūrā problēmas ir, tāpēc jau drīz pēc amata konkursa iznākuma izziņošanas vērsās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un rosināja mainīt sabiedrisko mediju vadības atlases kārtību, tai skaitā konkretizēt juridisko procesu.
Taču pagaidām tās ir tikai cerības uz saprātīgāku risinājumu nākotnē. Pašlaik atliek vien vērot, kāds būs jaunās valdes locekles piedāvājums radio attīstīšanā.
Komentāri