No šī gada ārstiem obligāti jālieto elektroniskā veselības sistēma jeb e-veselība, lai izrakstītu darbnespējas lapas un receptes valsts kompensējamo zāļu saņemšanai. Projekts, kas izmaksājis miljonus eiro, ir pretrunā ar to, kāpēc elektroniskas informācijas sistēmas vispār tiek izstrādātas. Tas ir nevis atvieglojis dzīvi ārstiem un pacientiem, bet gan sarežģījis.
Latvijai netrūkst pieredzes ar dārgiem un neefektīviem tiešsaistes projektiem. Viens no tādiem savulaik bija “Skolas.lv”, kas tika veidots ar izglītību saistītu e-pakalpojumu sniegšanai. Projekts izmaksāja 3,5 miljonus eiro, taču tas slikti pildīja iecerētās funkcijas un beigās izrādījās nevajadzīgs. 2014. gadā Izglītības un zinātnes ministrija atzina, ka šī pasākuma turpmāka uzturēšana ir nelietderīga. Faktiski – ministrijā nav bijis cilvēku, kas šāda veida projektus mācētu vadīt pienācīgā kvalitātē, un nauda tika nomesta zemē.
Protams, ne visi projekti ir tik briesmīgi. Nevar noliegt, ka deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestam ir ērtāk iesniegt elektroniski, nekā doties uz kādu no tā nodaļām ar papīra dokumentiem. Daudzi desmiti e-pakalpojumu ir apkopoti miljonus sākotnēji izmaksājušā un par miljoniem arī turpmāk attīstītajā portālā “Latvija.lv”. Tas pats par sevi nav lietojamības tīrradnis, taču šādas tādas noderīgas funkcijas tas tomēr pilda.
Un tad ir e-veselība. Projekts, kas veidots gadu gadiem un kura izstrādē tērēti 14,5 miljoni eiro, nav izdevies tāds, kas ārstiem un pacientiem būtu ērts. Publiskajā telpā nav trūcis kritisku komentāru no tiem cilvēkiem, kuriem šī sistēma jālieto. Secinājums ir viens: izrakstīt recepti vai darba nespējas lapu tagad ir sarežģītāk un prasa vairāk laika nekā agrāk. Ārstam savs laiks jātērē, cīnoties ar brāķi, nevis strādājot ar pacientu, un no tā ieguvējs nav neviens.
Uz dažādo valsts attīstīto e-sistēmu fona šāds rezultāts skumīgā kārtā nav pārsteidzošs. E-veselība nav nedz pirmais, nedz diemžēl arī pēdējais projekts, kam maz kā kopēja ar elektronisku un tiešsaistē balstītu informācijas sistēmu ērtības un efektivitātes apsolījumiem. Taču ir kaut kas, kas e-veselību atšķir no virknes citu priekšgājēju – prasība to lietot obligāti.
Apzinoties, ka ar šo sistēmu ir problēmas, ministrija iepriekš jau atlika tās obligātas lietošanas termiņu. Savulaik bija plānots, ka tā būs jāizmanto no pērnā gada jūlija, pēc tam – no septembra. Taču arī 1. janvārī, kad sākās obligātās lietošanas laiks, sistēma nebija gatava. Kad ārsti piespiedu kārtā sāka tai pieslēgties, izrādījās, ka jau tā visai gausā sistēma netur slodzi. Ja izstrādātāji un projekta vadītāji jau laikus nav aprēķinājuši, cik daudz lietotāju konkrētajai vietnei jāspēj apkalpot, tā ir vien kārtējā viņu nespējības ilustrācija. Tas, cik Latvijā ir ārstu un cik daudz recepšu viņi vidēji dienā izraksta, nudien nav neprognozējami.
Valsts amatpersonas saistībā ar e-veselību ir sarežģītā situācijā. No vienas puses, nav noslēpjams, ka nopietnas problēmas tajā ir. No otras puses, ir arī grūti atkāpties no iepriekš formulētajām pozīcijām par to, ka šāda sistēma ir nepieciešama un tā jālieto visiem. Pirms vairāk nekā gada veselības ministre Anda Čakša atzina, ka e-veselība ir “klamzīgs un slikti vadīts projekts” un ka “ar šo mēs nevaram lepoties”. “Biznesa vidē neviens neatļautos pārvaldīt kādu sistēmu tā, kā tas ir darīts ar e-veselību,” sacīja ministre. Taču pat šīs atklāsmes rezultātu fundamentāli nemainīja. Tagad premjerministrs Māris Kučinskis ir paziņojis, ka e-veselības ieviešanā nekādu atkāpju nebūs” un “ir jāvirzās uz priekšu”. No šī ir skaidrs, ka tā tas arī paliks. Šis tas sistēmā tiks uzlabots, citi pārmetumi ignorēti, un, kas zina, pēc kāda laika varbūt kāds pat noticēs, ka viss ir normāli.
Taču tas nav normāli. Elektroniskajām sistēmām jābūt tādām, kas patiešām palīdz lietotājiem, nevis rada jaunus sarežģījumus. Kad mums būs tādas sistēmas, tad nebūs vajadzīgs tās uzspiest ar administratīviem līdzekļiem. Un šādas sistēmas nudien nav nekas no citas pasaules. Datoru lietotāji ar dažādām veiksmīgām sistēmām tiešsaistē saskaras katru dienu, un diezin vai ir tā, ka arī valsts e-projektu izstrādātāji neredz atšķirību starp ērtu un neērtu, funkcionālu un traucējošu sistēmu. Tiesa, redzēt ir viena lieta, bet spēt radīt – pavisam cita.
Būtu labi, ja valsts iestādes sāktu ar to, ka līdzekļus, kas līdz šim ir tērēti dārgu un neefektīvu pakalpojumu veidošanā, ieguldītu attiecīga līmeņa profesionāļu piesaistē. Latvijā ir cilvēki, kas māk izstrādāt ērtas un ātras sistēmas un spēj vadīt šāda veida projektus. Problēma drīzāk jāmeklē tajā, kāpēc kādi spējīgi cilvēki neizvēlas šādos pasākumos piedalīties un kāpēc par projektiem atbild tie, kuriem par saviem darba virsuzdevumiem līdz galam saprašanas nav. Ja valsts iestādēs strādās kompetenti un motivēti elektronisko un tiešsaistes projektu vadītāji, viss pārējais sekos.
Komentāri