Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, viesojoties komiķa Jāņa Skuteļa raidījumā “Pusnakts šovs septiņos”, izteicies, ka vēlētos mainīt trīs lietas: aizliegt jebkādos koncertos un teātra izrādēs ienest mobilos tālruņus; aizliegt lielveikaliem strādāt svētdienās un noteikt, ka cilvēkiem, kuriem iestājies pensijas vecums, jāiet prom no darba, lai nāk jaunie.
Sociālajos tīkos šie izteikumi uzreiz izsauca komentāru jūru, kuros nav vērts iedziļināties, var tikai pabrīnīties, kur cilvēkiem laiks komentēt visu, kas parādās publiskajā telpā.
Patiesībā diskutēt varētu tikai par pēdējo ierosinājumu, jo dažbrīd, ņemot vērā dzīves dārdzību, iespēja strādāt pensionāriem ļauj tikt galā ar maksājumiem vai nopelnīt papildu naudu, lai dotos ceļojumos, ietu uz koncertiem, izrādēm, ko par pensiju nevar atļauties. Otrkārt, nākas atzīt, ka dažreiz uz cilvēkiem gados var paļauties vairāk nekā uz jaunajiem (lai pēdējie piedod).
Taču diviem pirmajiem O. Rubeņa aizliegumiem es piekrītu. Nu, nav mums nepieciešami lielveikali septiņu dienu režīmā visu gadu. Tiem, kuri iebilst, iesaku padomāt, vai būtu gatavs/ gatava strādāt svētdienās, ja citiem ģimenes locekļiem ir brīvdiena. Vai doties uz darbu 31.decembrī, 1.janvārī vai Ziemassvētkos, zinot, ka citi mājās pošas svētkiem. Protams apzinos, ka risinājums nav gaidāms, jo pretī būs n-tie uzņēmēju argumenti, kāpēc veikaliem jābūt vienmēr atvērtiem. Es tik domāju, vai cilvēki, zinot, ka veikali nestrādās, nesaplānotu iepirkšanos citās dienās?
Taču risinājuma nebūs, gluži kā pārmaiņas mobilo telefonu lietošanas paradumos. Redzot, kas notiek pasākumos, sanāksmēs, apspriedēs un citās publiskās vietās, nākas domāt, vai jau kopš bērnības nevajadzētu mācīt mobilo tālruņu lietošanas normas. Un ne tikai attiecībā un koncertiem vai izrādēm. Mācīt, kad nevajadzētu runāt pa telefonu. Nezinu, kā iesakņojusies pārliecība, ka uz zvanu jāatbild neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Vai tā ir uzgaidāmā telpa kādā medicīnas vai citā iestādē, vai pat ieejot kabinetā un sākot sarunu ar ierēdni, speciālistu, amatpersonu. Nerunāju par visiem, bet ir daļa, kam tālruņa zvans ir svarīgāks par visu citu apkārtējo. Ir jau arī ļaužu kategorija, kuri steidz izmantot tieši šo laiku, kad kaut kur jāgaida, lai kārtīgi izrunātos. Protams, neejot ārā no telpas, bet runājot tā, lai visi dzird, kā gājis, kā tam un šim, un kurš ar kuru.
Līdzīgi ir sabiedriskajā transportā, kur blakussēdētājiem, bet dažkārt visam autobusam nākas dzirdēt dzīves gājumu, atzīšanos mīlestībā vai to, cik priekšnieks patiesībā stulbs. Par šīm telefonu sarunām varētu rakstīt romānus. Līdz šim labākais, šķiet, bija brauciens, kad pa visu autobusu skanēja kādas sievietes teiktais sarunu biedram: “Nē, šodien mani negaidiet, mani joprojām no slimnīcas ārā nelaiž.”
Komentāri