No laikiem, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, man atmiņā reizēm ataust piedzīvotais kādās kāzās. Toreiz, padomju gados, vai ik vasaru varēja pabūt šādā skaistā notikumā, jo lauku cilvēki cits citu – radus, kaimiņus, darbabiedrus – labprāt aicināja nosvinēt kopā jaunās ģimenes piedzimšanas brīdi. Nez kādēļ atceros kādu gandrīz vai strīdu starp jaunā pāra viesiem, kas izcēlās par to, vai jaunajai ģimenei bērnus gādāt tūlīt vai mazliet pagaidīt. Pirmais izskanēja priekšlikums padzīvot sev, sarast vienam ar otru, iekārtot ģimenes ligzdiņu un tikai pēc tam domāt par atvasīti. Tas nebija pieņemams citai, ar laulības stāžu bagātai ģimenei, kas steidzās oponēt, apliecinot, cik daudz prieka, mīlestības, patīkamu rūpju, interesantu, saviļņojošu notikumu rada bērna piedzimšana.
Liekas, agrāk, veidojot, plānojot ģimeni, cilvēki nedomāja, vai valsts kaut ko maksās par bērnu radīšanu. Atminos, ka man likās tā kā mazliet dīvaini, ka kāds maksā par to, ka audzinu bērnu. Viņš taču ir mans bērns, mana izvēle, mana atbildība! Bet pie visa, īpaši labā, ātri pierod.
Tagad sociologi, ekonomisti rēķina, cik bērnu ģimenē vajag, lai tauta neiznīktu, lai pietiktu nodokļu maksātāju, kas nodrošinās pensijas. Vecāki rēķina, cik iekritīs ģimenes maciņā, kad piedzims mazulis. Partijas, izsitot dāsnākus pabalstus ģimenēm, ceļ savus reitingus, daži labi vecāki pamanās dzīvot tikai no “bērnu naudas”. Bērns kļuvis gandrīz par tādu kā preci, kuru var pārdot, to neatdodot. Iemesli un aprēķini par labu vai sliktu bērnam tikpat dažādi cik mēs paši.
Nezinu gan, vai arī man no tiem aprēķiniem kaut kas iekritīs maciņā. It kā nākotnē vecākiem no katra bērna iemaksātajiem nodokļiem viens procents tikšot pieskaitīts pensijai. Var jau būt, ka to piedzīvošu. Un tas nebūtu slikti! Taču vislielāko prieku un jēgu dzīvei piešķir tas, ka man ir mani bērni ar visām ar to saistītajām būšanām un nebūšanām, ir māsas, māsu bērni, ka mūsu ģimenēs ienāk mazbērni ( kaut viņu būtu vairāk!) un visi kopā kļūstam arvien kuplāka, tātad stiprāka saime.
Un man tik ļoti patika kādas ģimenes jaunietes atziņa, ka pie jubilārei klātā galda nebūtu, kas sēž, ja vien iepriekšējā paaudze nebūtu gādājusi ne jau par lielu māju un kontu bankā, bet par trim savām atvasēm.
Komentāri