Ir puskoka lēcēji un ir puskoka darītāji. Līdz pusei tiek, skumīgi palecas un tālāk nekādi. Daļa sabiedrības tā arī dzīvo, nesatraucoties par to, ka līdz galam nav aiztikuši. No malas izskatās, ka darbs it kā ir darīts, un, galvenais, neviens taču nepārbauda! Ja tiešām pārbauda, tad bieži vien visu piedod, jo kur tad ņems labāku speciālistu? Netīšām kaut kā aizvainos un aizbaidīs pavisam.
Zīmīgi, ka pēc kāda laika iestājas visu attaisnojošais noilgums, kad darītājs vairs nejūtas atbildīgs. Vai remontētais aparāts pēc tam darbojas, vai sētai patiešām abas puses nokrāsotas, vai kursos paredzētās lekcijas nolasītas, vai šķīvī patiešām ir Minestrone vai soļanka ar pupiņām…
Vairāki šovasar noklausīti stāsti liecina, ka speciālistu ar “puskoka kvalifikāciju” mums ir gana daudz. Piemēram, kaut ko apsolīt – būs jau rīt, es zvēru, “ar joni” iesākt un tad atdzist. Meistars katru nedēļu dievojas, ka “būs nākošnedēļ”.
Kādā skaistā vietā, kuru fotosesijām bieži izmanto kāzinieki, sarīkotas gastronomiskas aktivitātes. Rīkotāji, kuri galvo, ka viss būs tīrs jau vakarā, tomēr atstājuši nenovāktu. Nākamajā rītā mušas riņķo ap dzīru paliekām, tauta iet garām un brīnās, tuvojas jaunais pāris, bet skatu punktā jau priekšā ķerra ar grila oglēm.
Visvairāk nākas ciest no brāķiem, kuri atgādina oriģinālu, bet praktiski nav lietojami vai nedarbojas, kā paredzēts. Saslavēts amatnieks visu pavasari taisa pasūtīto mēbeli, izrādās, no neizžāvētiem dēļiem. Protams, koks vasaras siltumā turpina mainīt izmērus, un mēbele drīz vien neturas eņģēs, bet pa šķirbām cauri spīd saule. Viņa amata brālis kādā svarīgā vietā, kur karalis un citi iet kājām, „uzsit” dažus pakāpienus. Ziniet, naglu vietā tagad meistari lieto skrūves. No ārpuses jau neredz, ka tās ir par īsu un dēlī turas uz goda vārda. Vizuāli izskatās labi, darbiņš padarīts, var steigties uz nākamo objektu, bet pirmais karalis, kurš dodas iesvētīt objektu, paklūp izjukušu dēlīšu kaudzē, par laimi, veiksmīgi.
Šādas situācijas asprātīgi komentē Latvijas Universitātes profesors Guntars Vaivars: “Latvijas izglītības stratēģijā ir ierakstīts, ka Latvijas izglītības sistēmas uzdevums ir sagatavot darba ņēmējus darba tirgum. Darba devējus acīm redzot sagatavos citur. Tā arī ir kompetenču pieeja, kas pazīstama jau no Romas laikiem. Cilvēks Lāpsta, Cilvēks Grābeklis. Cilvēks Korķu viļķis. Vienīgā vērtība Cilvēkam Lāpsta ir uzturēt darba spējas, lai varētu izpildīt Lāpstas funkciju.”
Komentāri