Rītvakar reģionālā televīzija, kas 25 gadus dokumentējusi Vidzemi, kanālā “Re:TV” stāstīs par cēsniekiem, kādi mēs bijām toreiz – pirms diviem gadu desmitiem. Protams, toreiz zāle bija zaļāka, dzīve 90. gados -trauksmaināka.
Būdama cēsniece, tiku aicināta atminēties, kā tad toreiz īsti bija, kad Re:TV ēterā nonāks VHS kasetēs Valmierā saglabātie televīzijas ieraksti. Tie vēsta tik daudz ko – par pirmo reizi sarīkotajiem alus svētkiem Cēsīs, par trako ideju vasarā rīkot karnevālus skriešanai ar slēpēm kājās, tie ļauj atcerēties, kurā vietā cēsnieki nocēla no postamenta pieminekļus un kurās atjaunoja padomju gados nojauktos. Man bija jāparāda ēka, kurā reiz darbojās Cēsu māsu skola. Joprojām pie šī tukšā, kādreiz varenā nama turpina stāvēt uzraksts “Pārdod”.
Zinot, cik dzīve ir īsa, mēs taču nesacīsim, ka viss, ko piedzīvojām 90. gadu sākumā bijis aizlaikos. Tā var domāt bērni, mūsu jaunība vai spēka gadi – tie nav senā vēsture!
Te atceros, te neatceros vairs, te atkal atceros – tā mulst ikviens, apjautis, ka atmiņa viņu atkal pieviļ. Tādi apmulsuši esam ik pa laikam. Pati zinu ,kā ir palikt savas atmiņas pieviltai. Tāpēc, kā saukts, uz ielas pretī nāca cēsnieks Mārtiņš Kreilis – savulaik tik dedzīgs dīdžejs diskotēkās, skrējiena “Ziedošās slēpes” rīkotājs un viens no radio staciju darbiniekiem pilsētā. Bija jau aizmirsies, ka Mārtiņa veidotais un paša arī finansētais “Saules ielas radio” pilsētā bija viena no trim radio stacijām. Tolaik Cēsis varēja dēvēt par radio galvaspilsētu.
Interesanti šogad bija pavērot, kā atmiņa rīkojusies ar cēsniekiem, Tautas frontes aktīvistiem. Satikušies atmiņu vakarā, 1991. gada barikāžu aizstāvji līdz sīkumiem atminējās, kā atbraucis celtnis, lai no postamenta noceltu Ļeņina tēlu, kā piemineklis sākotnēji nepadevies, kādi raidītāji tajā piemineklī uzieti. Vīri bija pilnīgi pārliecināti, ka šis notikums datējams ar 1991. gada rudeni, un bija gatavi mainīt domas tikai tad, kad ielūkojās vēsturnieku sastādītajā grāmatā “Cēsu hronika”. Tas bija 1990. gada oktobrī.
Kāpēc šoreiz atmiņa izjokoja vīrus, bet mana sievišķīgā atmiņa ne? Šos datumus – 17. un 18. oktobri – labi atceros tāpēc, ka nevar aizmirst plāno kleitiņu, kurā drebinājos, fotografējoties vēsturiskā brīdī un vietā, no kuras pazūd pagātnes rēgs – komunisma solītājs.
Taču skaistā kleitiņa tovakar bija vilkta citam zīmīgam notikumam – “Druvas” izdošanas jubilejas ballītei. Abi notikumi tagad ir sasējušies kopā un iesēdušies atmiņā.
Komentāri