Viens no Latvijas noslēpumiem, ap kuru ik pa laikam var uzjundīt kaislības, ir tā sauktie “čekas maisi”. Ap tiem ņemas kā ap karstu kartupeli, līdz kādam konkrētam lēmumam tā arī nenonākot. Informācija vēsta, ka šobrīd šī datu bāze tiekot digitalizēta Satversmes aizsardzības birojā, to plānots nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, lai ar to varētu strādāt arī VDK zinātniskās izpētes komisija. Taču publiski izskanējusi informācija, ka datubāzes jaunākā versija līdz zinātniekiem nonāks rediģēta. No tās tikšot izdzēsta daļa no informācijas – iespējams, vārdi un uzvārdi.
Zinātnieki jau pauduši neizpratni par šādu rīcību, jo tāda formāta datu bāze būs tikpat mīklaina, kā tā ir tagad, kad nav pieejama. Ja nebūs pieejami visi dati, pētniecība var būt neiespējama.
Ik pa laikam arī politiskajās aprindās izskan vēsts, ka “čekas maisus” vajag atvērt un publiskot, taču līdz šim tālāk par runām nav tikts. Maisu glabātāji allaž min, ka viens no iemesliem, kādēļ netiek publiskota VDK kartotēka, ir apstāklis, ka nav pierādījumu tur iekļauto cilvēku faktiskai sadarbībai. Otrkārt, tā būtu ļoti selektīva attieksme, jo tiktu publiskota tikai tā daļa, kas ir pieejama Latvijā.
Lasot, klausoties šo informāciju, rodas sajūta, ka šie “čekas maisi” tiek glabāti kā tāds savdabīgs drošības spilvens kādam nezināmam mērķim, scenārijam. Jo varēja jau sen pieņemt lēmumu vai nu to publiskot, vai iznīcināt. Ja reiz tiek apgalvots, ka kartotēka ir nepilnīga, ka daļa ir aizvesta uz Maskavu, daļa kartīšu iznīcināta jau atjaunotās Latvijas laikā, nu tad nevajag glabāt arī to palikušo daļu. Mēs taču mājās arī neturam grāmatu, kurai daļa lapu izrauts, vai kādu sadzīves priekšmetu bez detaļām. Mēs to metam prom, bet šī kartotēka nezin kāpēc tiek glabāta.
Dainis Īvāns šī gada maijā kādā intervijā teica: “Kamēr čekas maisos esošā informācija ir milzu slepenībā, tikmēr čeka dzīvo un aizvien manipulē ar cilvēkiem,” un viņam var tikai piekrist.
Izskanējis arī tas, ka nevar atvērt, jo sāksies raganu medības un kas tik vēl ne, bet varbūt vienkāršāk ir šo brīdi pārdzīvot, tāpat kā, augoni pārspiežot, sāpes ir īsu brīdi, toties pēc tam būsim no pleciem novēluši milzu slogu. Varbūt valsts simtgade ir brīdis, kad reizi par visām reizēm šo jautājumu atrisināt.
Komentāri