Priekšvēlēšanu kampaņa būs izcili netīra, nesen pauda ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers LTV raidījumā “1:1”. Protams, priekšvēlēšanu kampaņas nekad un nekur nav skaidras un tīras, bet Latvijā kampaņa tiešām var kļūt “izcila”, jo cīniņi šoreiz būs ne tikai etniska rakstura – par un pret krievu valodu un latvisku Latviju.
Šoreiz “vecie” centīsies saglabāt varu, jo daļu politiķu esošā savējo sistēma, kura vai nu cilvēku salauž un izmet, vai iekļauj sevī un pakļauj, pilnībā apmierina. Turklāt arī daudzi politiķi, kuri sevi dēvē (bet varbūt no sirds ir arī par to pārliecināti) par Latvijas patriotiem, izmanto klišejas, kuru saknes meklējamas Krievijā – par sapuvušajiem Rietumiem, kas apdraud visu nacionālo un svēto un grib iznīcināt ģimeni kā sabiedrības pamatu. Latvijas sabiedrība ir visai konservatīva un aizspriedumaina, tādēļ nav grūti to “uzkurināt”, apgalvojot, ka, piemēram, Stambulas konvencija nozīmē viendzimuma laulības, atteikšanos no tradicionālās ģimenes un zēnu padarīšanu par meitenēm un otrādi. Izlasīt konvenciju ir lieks darbs, ja jau iemīļotais politiķis vai sabiedriskais darbinieks apgalvo, ka tā ir gluži vai nešķīsta. Gluži kā padomju laikos, kad strādnieku kolektīvi parakstīja vēstules, piemēram, pret kādu grāmatu ar domu “lasījis neesmu, bet nosodu”.
Tiesa gan, uz jautājumu, kādēļ pret konvenciju sākts tāds “svētais karš”, ja tie paši politiķi saka, ka Latvijā jau ieviests 80 procentu no konvencijas prasībām, ir mazliet grūtāk. Bet galu galā var taču apgalvot, ka tieši tie atlikušie procenti ir bīstami un iznīcinoši. Starp citu, savulaik Latvijas un arī daudzos Austrumeiropas plašsaziņas līdzekļos tika rakstīts par to, ka Norvēģijā imigrantiem nepamatoti bieži ģimenēm tiek atņemti bērni, lai tos atdotu norvēģu ģimenēm, jo incests tur esot ierasta lieta un esot jāuzlabo genofonds. Papētot izrādījās, ka šīs apsūdzības nāk no Krievijas, kur kādu laiku gan medijos, gan internetā tika izplatītas šādas ziņas, bija pat videosižeti ar raudošām mātēm, kuras stāstīja par briesmīgo Norvēģijas varas iestāžu rīcību. Tad šīs “atklāsmes” kā vilnis aizvēlās uz Austrumeiropu, mēģinot radīt priekšstatu par izvirtušajiem Rietumiem.
Ir skaidrs, ka šajās vēlēšanās Latvijā robežšķirtne nebūs nedz etniskā, nedz ideoloģiskā, bet gan starp sistēmas cilvēkiem un tiem, kuri grib šo sistēmu lauzt. Protams, arī starp tiem, kuri pieteiksies kā jaunu vēsmu nesēji, būs savtīgi aprēķinātāji, meļi un lišķi. Tāpat ir arī skaidrs, ka pastāv risks – pēc vēlēšanām Latvijas ārpolitika var mainīties, piemērojoties pavisam citiem standartiem, bet tas savukārt nozīmē, ka, formāli paliekot Eiropas Savienībā (ES) un NATO, uzvaru mūsu valstī svinēs koruptīvā sistēma un ka tāda valsts nav pastāvēt ilgtspējīga.
Protams, raugoties uz notiekošo, vienmēr var sev jautāt – kas aiz tā stāv? Kurš par to maksā? Manuprāt, interesanta ir kāda šogad Lielbritānijā izskanējusi ziņa, kas liek domāt par politiku bīdošo patiesajām interesēm. Proti, miljardieris Kristofers Čandlers, kurš pārstāv Londonā bāzētu ideju laboratoriju “Legatum”, kas bijusi viena no skaļākajām balsīm par Lielbritānijas izstāšanos no vienotā tirgus, nopircis ES pilsonību Maltā. Informācija liecina, ka Čandlera, viņa ģimenes un “Legatum” izpilddirektora Marka Stolzona vārdi iekļauti cilvēku sarakstā, kas 2016. gadā ieguvuši Maltas pilsonību. Saskaņā ar 2016. gada datiem “Legatum Foundation Limited” ieguldīja 3,9 miljonus mārciņu no kopējās 4,3 miljonu summas ideju laboratorijas “Legatum Group” finansēšanai, kas apmaksājusi vairāku eiroskeptiķu darbību. Kā zināms, privātpersonas var iegūt Maltas pasi, ieguldot 650 000 eiro Nacionālajā attīstības fondā, iegādājoties vai nomājot īpašumu, kā arī ieguldot vismaz 150 000 eiro akcijās un obligācijās. Par katru ģimenes locekli jāpiemaksā no 25 000 līdz 50 000 eiro. Tātad kvēli “Brexit” aizstāvji, kuri uzņēmuma naudu iegulda eiroskeptiķu darbības atbalstīšanā, paši klusiņām nopērk Maltas pilsonību, jo tas nozīmē, ka, Lielbritānijai aizejot no ES, viņi un viņu uzņēmums saglabās visas priekšrocības, ko dod ES. Patiesībā tas tik pārsteidzoši nemaz nav, ja atceras, ka krīzes gados Latvijā bija politiķi, kuri aktīvi aizstāvēja ideju par lata devalvāciju, jo acīmredzot tā nestu viņiem milzīgu finansiālu peļņu. Tādēļ atliek vien domāt, pirms iesaistīties kādā “svētajā karā” un mesties balsot par tā kurinātājiem.
Komentāri