Par patriotismu tiek runāts daudz. No vecākās paaudzes bieži dzirdams, ka šodienas jaunatne netiek mācīta patriotisma garā, kādreiz viss bijis citādi. Laiki mainījušies, arī jaunās paaudzes sapratne un attieksme.
Kas tad ir patriotiskā audzināšana, “Druva” aicināja dalīties pārdomās viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu, Valsts izglītības satura centra Neformālās izglītības departamenta direktori Agru Bērziņu, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktori Daci Eglīti un sabiedrisko darbinieku Māri Niklasu. Viņi ir Cēsu pulka Skolnieku rotas atjaunotā piemiņas karoga tradīcijas uzturētāji un desmit Vidzemes ģimnāzijās un vidusskolās vērtē patriotisko audzināšanu. Nākamgad apritēs 20 gadu, kopš tradīcija atjaunota, bet iedibināta tā tika 1929.gadā.
“Patriotismu nevar iemācīt. Tas nāk no saknēm, no ģimenes, dzimtas vēstures, kā par to runā. Ir pasākumi, notikumi, kas nav iecerēti kā patriotiski, bet tādi izvēršas. Caur pasākumiem var ļaut sajust, apzināties piederību savam novadam, pilsētai, Latvijai,” saka Dace Eglīte un atceras Skolnieku rotas karoga nodošanas reizi Cēsīs, kad ap 200 jauniešu orķestra pavadībā devās gājienā. Cēsnieki ielas malās māja. “Tas bija emocionāls brīdis katram. Tas liek aizdomāties, atskatīties, ko es zinu par vēsturi, kas bija Skolnieku rota. Tiek uzrunātas jauniešu sirdis.”
Agra Bērziņa uzsver, ka, tiekoties ar jauniešiem skolās, kad komisija brauc vērtēt paveikto patriotiskajā audzināšanā, ir prieks, ar kādu ieinteresētību un lepnumu audzēkņi stāsta par savu skolu, novada vēsturi, to, ko kopā dara. “Katram vispirms svarīga ir piederība dzimtajai vietai. Attieksme pret sevi, ģimeni, būtiski, vai jūt atbildību, ka katram pašam jāveido valsts. Svarīgi, ka pasākumu ierosme nāk no jauniešiem pašiem. Viņi jūt atbildību. Iesaistot citus, izzinot vēsturi, domājot par nākotni, viņi pilnveidojas, veido attieksmi pret valsti,” pārdomās dalās A. Bērziņa un piebilst, ka ir maza jēga rīkot kādu pasākumu, vārda pēc to nosaucot par patriotisku, bet patiesībā tas ir formāls, jauniešiem vienaldzīgs.
Gaidis Andrejs Zeibots atzīst, ka pēdējos gados vārdu “patriotisms” mēģina izmantot, kur vajag un kur ne. “Nelietojot vārdu “patriotisms”, mēs, uzturot Skolnieku rotas karoga tradīciju, audzinām bērnus, jauniešus par Latvijas patriotiem, cilvēkiem, kuriem rūpēs valsts nākotne. Var jau daudz runāt par valsti, bet jāsāk runāt par ģimeni, skolu, dzimto vietu, tās vēsturi. Piedaloties labi organizētā pasākumā, tādā, kas nav formāls, jaunais cilvēks nepaliek vienaldzīgs,” saka viceadmirālis. Viņš arī uzsver, ka īpaši pēdējos gados bērni ir ļoti mainījušies. “Šodien auditorijā uzdod jautājumus, uzreiz būs atbildes, viedokļi, agrāk tas bija retums. Jaunieši ir gatavi diskutēt, paust viedokli. Mēs viņus iedrošinām, un ir gandarījums, ka viņi nav vienaldzīgi par to, kas notiek apkārt.”
“Mēs vārdiski pārāk akcentējam patriotismu. Tās ir sajūtas,” atgādina D. Eglīte. Viņa pastāsta par diviem ģimnāzijas puišiem, kurus kopā ar vēstures skolotāju uzaicināja iestādīt kokus Daibē pie brīvības cīnītāja dzimtajām mājām. “Tur netika runāts par patriotismu. Kāds jauniešos bija lepnums, kā viņi izvēlējās stādus, kā brauca uz Daibi, kā par to stāstīja citiem. Un tas paliks atmiņā,” stāsta ģimnāzijas direktore.
Māris Niklass pauž pārliecību, ka skolotājiem jābūt atbildīgiem, viņiem jāprot jauniešus ieinteresēt un, protams, pašiem jābūt ieinteresētiem. “Kādā skolā jaunieši stāstīja, ka 11.novembrī visi iet uz kapiem. Prasīju: “Ko tur darāt?” “Liekam svecītes.” “Kam?” Klusums. Lūk, ir taču Lāčplēša diena. Jauniešiem neviens nebija izstāstījis, ka kapsētā, kurā viņi liek svecītes, ir apglabāts Latvijas armijas virsnieks, brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Zolts, kurš kritis varoņa nāvē pie Kauguriem. Viņa rotai bija piegādāta nepareiza munīcija, kāpu smiltīs daudzi rotas ieroči bija kļuvuši nelietojami. Tomēr kapteinis veda savu rotu pretuzbrukumā, durkļu cīņā atguva ierakumus un piespieda pretinieku bēgt. Pats šajā kaujā krita. Ja izstāsta šo notikumu, tad vairs neliek svecīti tikai tāpēc, ka ir Lāčplēša diena. Konkrēti vēstures notikumi, kas norisinājušies tepat, cilvēki, kuri dzīvojuši tavā pagastā, novadā, veido vēsturisko atmiņu, attieksmi gan pret pagātni, gan nākotni,” pārdomās dalās M.Niklass.
Komentāri