Vai atceraties, kā vecāki mācīja pāriet ielu? Pieej pie ceļa vai ielas, apstājies, paskaties pa kreisi, tad pa labi, drošības pēc vēlreiz un tikai tad ej pāri. Un vēl – ja nav trotuāra, vēlams iet pa ceļa kreiso malu, pretēji transporta kustībai.
Ne visi gājēji kļūst par autobraucējiem, taču ikviens braucējs ir arī kājāmgājējs un pārzina abas situācijas – kas uz ceļa notiek ejot, kas notiek stūrējot. Tieši tāpēc šoferu stāstiņu galvenie varoņi biežāk ir krustu šķērsu pa ceļu ejošie gājēji, neredzamie, neatstarojošie un neprognozējamie. Jo tumšāki rudens vakari, jo vairāk krājas šādu stāstiņu, jo biežāk gribas rosināt, ka tieši pieaugušajiem gājējiem nepieciešami kursi gan satiksmes noteikumos, gan uzvedībā uz ielas vai lauku ceļa. Un obligāts punkts būtu brauciens… Nē, ne jau pie stūres, bet blakus vadītājam, lai redzētu, kā “tas izskatās” no cita skatpunkta. Gājējiem, it īpaši cilvēkiem gados, jāmācās pārliecināties, vai šoferis viņus redz, un tikai tad drīkst kāpt uz gājēju pārejas.
Esmu novērojusi, ka mazi bērni un skolēni ir uzmanīgi, tātad akcijām bērnudārzos un skolās ir rezultāts. Arī vīrieši, iespējams, esošie autovadītāji, tomēr paskatās uz ceļu. Absolūtas riskētājas ir kundzītes gados, domās iegrimuši veci vīri un jaunās māmiņas, kuras ļoti steidzīgā gaitā, nebremzējot un neskatoties, stumj bērnu ratiņus uz braucamās daļas, it kā rati būtu transportlīdzeklis, kam ir priekšroka.
Daži noteikumi gājējiem, kurus papildināju ar Anitas Rozītes un citu autobraucēju ieteikumiem. Pirmkārt, ceļu satiksmes zīme “Gājēju pāreja” nav analogs zīmei “STOP” vai luksofora sarkanajam signālam, kas jāievēro autovadītājam, bet gājējs var ignorēt. Otrkārt, autovadītājs krēslā vai tumsā neredz “neredzamo”, un šo cilvēku neglābs arī sīks atstarotāja rimbulītis kaut kur pie somas. Treškārt, ja autovadītājs tumsā klīstošo vai pēkšņi uz gājēju pārejas uznākušo cilvēku ierauga par vēlu, viņš nevar nobremzēt. Viņš negrib nobraukt, vienkārši nespēj nobremzēt! It īpaši ziemā.
Jā, izlasi gan un “padod tālāk”!
Komentāri