Latvijā jau labu laiku runā par to, ko īsti valsts varētu eksportēt, un bieži pieminēta informācijas tehnoloģiju (IT) nozare. Tomēr notikumi ar e-veselības ieviešanu un nupat absurdā situācija ar Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošanu liek vaicāt, ko mēs eksportēsim?
E-pakalpojumi – vismaz tie, kurus pasūta valsts – drīzāk izskatās pēc neprašu muļļāšanās. Tajā pašā laikā speciālisti teic, ka Latvijas programmētāji un pārējie IT nozares profesionāļi nav zemē metami un savu darbu zina. Iznāk tā – IT cilvēku zināšanas eksportam der. Tas, ko no viņiem prasa valsts, gan nekam neder.
Par e-veselību jau esam rakstījuši, un tā mēdz klibot joprojām. Pašlaik notiek e-veselības ieviešanas pārbaudes, bet vienu laikam gan nav grūti uzminēt – valsts iestāžu pasūtījums ir bijis tik neprofesionāls, ka jāvaicā, vai to veikuši pagājušā gadsimta pirmajā pusē dzīvojoši cilvēki?
Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošana sākās 3. martā un izvērtās par nejēdzību. Jau 2008. un 2013. gadā “Biļešu paradīze” netika galā ar svētku biļešu tirgošanu. Tomēr ne Kultūras ministrija, ne Nacionālais kultūras centrs to likās neievērojam un nezinām, konkursā atkal izvēlējās to pašu biļešu pārdevēju. Tas viss par spīti tam, ka Kultūras ministrija jau toreiz solīja visu izvērtēt un kļūdas nepieļaut. Ministrija tagad taisnojas, ka konkursā izvēlējusies lētāko piedāvājumu, pie tam biļešu pārdevējs apgalvojis, ka viss būs kārtībā.
Konkursa nolikumā acīmredzot ministrijai neienāca prātā ielikt prasību par servera jaudu, kaut gan pirms desmit gadiem biļešu tirgotājs apgalvoja, ka pieprasījums bijis 500 biļešu minūtē, bet serveris tādu slodzi nevar izturēt. Šogad pieprasījums bija daudz lielāks, jo biļešu bija par 62 procentiem vairāk. Izskanējusi informācija, ka 3. martā kopumā biļetes vēlējās iegādāties ap miljons cilvēku. Ir vispār zināma prakse – gadījumos, kad gaidāms liels biļešu gribētāju skaits, serveri uz dažām dienām var izīrēt, un tas nebūt neprasa ieguldīt tūkstošus.
Arī tagad ministrija un svētku organizatori runā, ka biļešu iegādes sistēma būs jāmaina. Ideja par biļešu izlozi nākamajos Dziesmu un Deju svētkos, manuprāt, ir vienkārši dīvaina, jo skaidrs, ka tajā varēs piedalīties tikai tie, kuriem ir konts internetbankā. Vai idejas autori ir noskaidrojuši, cik procentiem Latvijas iedzīvotāju ir konts internetbankā?
Latvijā ir daudz gados vecāku cilvēku, un liela daļa no viņiem finanšu norēķinos internetbanku neizmanto, jo naudu no bankomāta izņem skaidrā naudā vai pastnieks atnes uz mājām. Igaunija savulaik ieviesa, turklāt aši un noteikti, pensiju ieskaitīšanu tikai personīgajos kontos, un cilvēki bija spiesti pie tā pierast. Tāpat pierada pie tā, ka norēķinus var veikt, naudu pārskaitot internetbankā. Var jau izlikties, ka esam gados jaunu cilvēku un interneta lielvalsts, bet šos jautājumus vispirms vajadzētu noskaidrot. Un tad padomāt, kā dot visiem vienādas iespējas – fizisku vai elektronisku rindu -, lai tiktu pie biļetēm.
Patiesībā ministrijas un svētku organizatoru nostāja nepārsteidz, jo arī valsts iestāžu mājas lapas ne vienmēr ir racionāli un ērti lietojamas. Pārsteidz tas, ka nenotiek konsultācijas ar IT jomas profesionāļiem un kļūdas nemitīgi atkārtojas. Vai tiešām Kultūras ministrijai neienāk prātā, ka daļa IT jomas profesionāļu drīz vairs negribēs savu vārdu saistīt ar Latvijas valsti tās ēnas dēļ, kas gulst pār nozari? Labākajā gadījumā profesionāļi paliks šeit – Latvijā -, bet strādās attālināti, bet daudzi, iespējams, aizbrauks. Latvija jau tagad atļauto viesstrādnieku sarakstā ir iekļāvusi IT speciālistus, kuru Latvijā ļoti trūkstot.
Par Latvijas iedzīvotājiem, viņu vilšanos un rūgtumu, ko atstāj tādas nebūšanas kā biļešu neveiksmīga pirkšana, laikam runāt nav vērts. Galu galā cilvēki lielāko tiesu gan ārstus atrod, gan zāles nopērk. Arī Dziesmu un Deju svētki notiks, būs dziedāšana un dancošana, ministre plati smaidīs, un “laime būs pilnīga”. Līdz nākamajai reizei, kad “interneta lielvalsts” kaut ko atkal sadarīs galīgi greizi. Par biļešu pārdevēju nerunāju, jo ir acīmredzami, ka “Biļešu paradīze” tāpat kā pakalpojuma pasūtītāji nedzīvo šodienā. Klusa cerība gan ir – varbūt Kultūras ministrija nav ierakstīta svēto sarakstā un atbildīgie par šo nejēdzību, kas notika ar biļešu tirdzniecību, tiks atrasti, un problēma tiešām atrisināta.
Komentāri