Pagājušajā nedēļā triju Baltijas valstu prezidenti tikās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu.
Tikšanās laikā ASV puse apliecināja gatavību arī turpmāk atbalstīt Baltijas valstis aizsardzības un drošības jautājumos, un to var uzskatīt par vienu no šīs vizītes nozīmīgākajiem elementiem. Tomēr ir neizbēgami, ka Latvijas sabiedrības liela uzmanība tika veltīta ne jau tikai tam, ko sacīja D. Tramps, bet arī – kā izskatījās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Ko tur liegties – īpaši labi viņš neizskatījās gan. Taču runai nevajadzētu būt par R.Vējoņa angļu valodas ierobežotajām zināšanām. Var jau apspriest, kuros apstākļos šādam Latvijas pārstāvim labāk būtu uzstāties latviešu valodā, ja angliski izteikties nevar brīvi. Tomēr ņirgāties par cilvēka akcentu un izteiksmes veidu – vienalga, vai runa ir par valsts prezidentu vai cilvēku uz ielas – ir bērnišķīgi.
Cita lieta ir par komunikācijas saturu. To, ka R. Vējonis un viņa komanda nebija pienācīgi sagatavojušies visam, kas pieder pie tikšanās ar ASV prezidentu, parādīja kaut vai triju Baltijas valstu un D. Trampa kopējā preses konference. Vienā brīdī D. Tramps aicināja R. Vējoni izvēlēties žurnālistu, kuram ļaut uzdot jautājumu. Tas pieder pie preses konferenču formāta ASV prezidenta saziņā ar žurnālistiem: reportieri, kas vēlas uzdot jautājumu, paceļ roku, politiķis dod viņiem iespēju jautāt. Šādi tiek novērsts, ka visi jautā uzreiz – bet, protams, vienlaikus politiķis tādā veidā var arī ignorēt noteiktu mediju pārstāvjus.
R. Vējonis, šķiet, šo formātu nesaprata un nesteidza izvēlēties reportieri. Minējums – mūsu prezidenta gatavošanās vizītei nebija notikusi gana rūpīgi, detaļas šajā lielajā un svarīgajā darbā nebija izstrādātas. Un, ja tā, neveiklības ir teju vai likumsakarīgas. Diezin vai ir liels mierinājums, ka ASV mediji šinī incidentā uzmanību lielākoties pievērsa ne jau R. Vējoņa klusēšanai, bet gan kārtējam sava prezidenta izlēcienam. Proti, aicinot R. Vējoni izvēlēties žurnālistu, kura jautājumu uzklausīt, D. Tramps teica: “Jūs varat izvēlēties reportieri – ideālajā gadījumā, reportieri no Baltijas. Īstas ziņas, nevis viltus ziņas.” D. Tramps virkni lielu ASV un globālu mediju regulāri saukā par “viltus ziņām” – viņš šo jēdzienu brīvā formā attiecina uz tiem izdevumiem, kas viņu kritizē neatkarīgi no to patiesuma. Līdz ar to aicinājums izvēlēties žurnālistu no Baltijas valstīm, kur mediji stāstot “īstas” ziņas, ASV mediju vidē tika uztverts kā kārtējais uzbrukums medijiem vispār. Tie žurnālisti un citi sabiedrības pārstāvji, kas D. Trampa nonākšanu prezidenta amatā uzskata par pārpratumu, šādos viņa izteikumos redz kārtējo ilustrāciju tam, ka D. Trampa valdīšana Baltajā namā ir ne tikai apkaunojoša pasaules acīs, bet arī bīstama.
Turpretī skatītājam no Latvijas, protams, ir gluži cita perspektīva – katrs jau fokusējas uz sevi un domā, ka visa pasaule tieši mums skatās uz pirkstiem. Tomēr jautājums ir vietā: cik labi R. Vējonis tiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem – pārstāvēt valsti? Ir jāsecina, ka tiem, kas virza Latvijas prezidenta amata kandidātus, paradoksālā kārtā šis aspekts ir krietni mazāk svarīgs nekā citi aprēķini. Tas īpaši attiecās uz iepriekšējo prezidentu Andri Bērziņu, kam ar publisko runāšanu nevedās. Šajā ziņā R. Vējonis ir nesalīdzināmi labāks, un tomēr, lai kādas arī būtu viņa kā politiķa kvalitātes, dažas no prezidentam svarīgākajām tur pietrūkst.
To var redzēt arī iekšpolitikā. Piemēram, pēc Krievijas prezidenta vēlēšanām pagāja vairākas dienas, kamēr prezidents izlēma – apsveikt Vladimiru Putinu ar pārvēlēšanu vai ne. Par V. Putina uzvaru vēlēšanās šaubu nevarēja būt, līdz ar to bija pietiekams laiks jau iepriekš izvērtēt, kādai vajadzētu būt Latvijas augstākās amatpersonas nostājai. Ņemot vērā, ka Latvijā prezidenta pilnvaras lielākoties ir simboliskas, lielākais šādas amatpersonas resurss, ko izmantot dažādu procesu ietekmēšanā, ir personiskais spilgtums, spēja formulēt saturīgu viedokli par aktuālajiem jautājumiem un to pārliecinoši paust. Vai Latvijā nav politiķu, kuri to spētu darīt? Ir, un kā vēl. Bet līdz prezidenta amatam viņi netiek.
Vienlaikus nevar noliegt, ka amatpersonu izsmiešana Latvijā ir kādu vēl plašāku problēmu indikators. Ar agresīvu attieksmi publiskajā telpā saskaras ļoti daudzas amatpersonas. Daļēji tas ir tādēļ, ka mums ir ne mazums problēmu – tai skaitā tādas, kas radušās politiskās tuvredzības dēļ. Daļēji tas arī ilustrē problēmas ar sabiedrības uzticēšanos valstij kopumā un “viss ir slikti” domāšanu. Un gan jau dažs labs aizkulišu spēlētājs lielajā politikā par šādiem noskaņojumiem ir itin priecīgs, jo tas vairo viņu pašu rīcības iespējas.
Arī R. Vējonis pats ir tikai simptoms, nevis problēmu radītājs. Tomēr tas viņu, tāpat kā citus lēmumu pieņēmējus, neatbrīvo no atbildības problēmu saskatīt un atzīt – tādējādi paverot skaidrāku skatu uz problēmu risinājumiem. Skaidra valoda ir iezīme, kuru no saviem politiķiem nudien gribētos sagaidīt.
Komentāri