Ja daļa bērnu uz skolu dodas ar prieku, tad citi – ar bailēm. Mobings jeb psiholoģiskais terors no vienaudžiem ir aktuāla problēma, kas ne vienmēr tiek atpazīta un risināta.
Psihoterapeite Aija Baha – Velvele: “Mobings izpaužas dažādos veidos. Tas var izpausties gan kā regulāra fiziska aizskaršana, gan vārdiska pazemošana. Ir arī klusais mobings, kad bērns tiek atstumts, ar viņu nerunā, kā arī šobrīd visaktuālākais – sociālo tīklu jeb tehnoloģiju mobings. Šis mobinga veids attīstās visstraujāk, jo, kā zinām, ievietot informāciju internetā ir vienkārši, turklāt to uzreiz redz liels skaits cilvēku.
Lai arī bērni ar mobingu saskaras jau sākumklasēs, visbiežāk to novērot var pusaudžu gados. Vecākiem jābūt gana vērīgiem un jāseko ne tikai bērna fiziskajai, bet arī emocionālajai pašsajūtai. Jāpievērš uzmanība, ja bērns bieži jūtas saskumis vai saka, ka nevēlas iet uz skolu. Šī ir problēma, ar kuru bērns nekad netiks galā pats. Lai to risinātu, jāiesaistās gan vecākiem, gan skolotājiem. Tieši skolotāji ir tie, kuri bērnu savstarpējās attiecības skolā redz vislabāk. Ja ir aizdomas par mobingu – svarīgi ir neklusēt, neslēpt, bet par to runāt. Ir jāpiesaista speciālisti, kuri runātu gan ar bērnu, pret kuru vērsts mobings, gan ar bērnu, kurš to veic. Lai situāciju varētu atrisināt, ir jāmeklē psiholoģiskie iemesli, kāpēc bērns ko tādu ir sācis darīt.
Bērns, kurš veic mobingu, iespējams, pats ir ļoti nelaimīgs. Viņš mēģina sev pievērst uzmanību, cenšas izrādīt varu, bērnam var būt zema pašapziņa. Tie bērni, kuri ir pašapzinīgi, apmierināti un jūtas novērtēti, nekad neizvēlēsies otram darīt pāri. Ja mobingam netiek pievērsta uzmanība, tam var būt ļoti bēdīgas sekas. Bērniem, kuri būs izjutuši jebkāda veida vardarbību, arvien vairāk pazemināsies pašapziņa. Viņiem kļūs arvien grūtāk tikt galā ar savām emocijām. Fiziskas sāpes paciest kļūst daudz vieglāk nekā emocionālās. Bieži vien bērni, kuri cietuši no mobinga, sāk darīt sev pāri, zaudē vēlmi dzīvot. Turpretim tiem bērniem, kuri veic mobingu, varaskāre kļūst arvien spēcīgāka, līdz viņi vairs nejūt robežu un nonāk uz noziedzības ceļa.
Jāatceras, ka emocionālās lietas ir tikpat būtiskas, cik fiziskās – tām jāpievērš tikpat liela uzmanība. Pusaudži pie psihologa visbiežāk nonāk ar diagnozi – veģetatīvā distonija. Tikai sākot ar bērnu runāt, iedziļinoties problēmās, var redzēt, ka bērns cietis no mobinga. Visbiežāk šī problēma tiek novērota lielajās skolās. Manuprāt, mazajās skoliņās skolotāji spēj katram bērnam pievērst lielāku uzmanību un redzēt, kas notiek. Lielajās skolās tas diemžēl nav tik vienkārši. Tādēļ vecākiem ļoti rūpīgi jāseko, kā jūtas viņu bērns, jo nav nekā svarīgāka par laimīgu un veselu bērnu.
Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas konsultante Madlēna Vahere: “Vienaudžu savstarpējā vardarbība skolās joprojām ir ļoti izplatīta, tas secināms arī no Tiesībsargam adresētajiem iesniegumiem. Problēmu padziļina izglītības iestāžu novēlota reakcija uz bērnu pirmajām vardarbīgas uzvedības pazīmēm. Problēma tiek risināta tikai tad, kad pārējo bērnu vecāki vēršas institūcijās ārpus skolas par to, ka kāds bērns ilgstošā laikā, pat vairākus mācību gadus ir fiziski un emocionāli vardarbīgs pret citiem bērniem un skola situāciju nerisina.
Nereti jau pirmsskolā var konstatēt, ka bērnam jāuzlabo prasme sadarboties, komunicēt ar vienaudžiem, risināt konfliktsituācijas – bērnam vajadzīga speciālistu palīdzība, bet tā netiek sniegta, jo pirmsskolas izglītības iestādēs atbalsta personāls – izglītības psihologs, sociālais pedagogs – parasti netiek nodrošināti, arī vecākiem netiek uzstāts, ka jāmeklē speciālistu palīdzība. Rezultātā bērns uzsāk mācības skolā, sākotnēji viņa uzvedības problēmas uzskata par adaptācijas traucējumiem, iet laiks, bet bērns palīdzību nesaņem.
Ja skolas sniegtais atbalsts nesniedz rezultātu, skolai ir pienākums ziņot pašvaldībai, kam savukārt ir likumā noteikts pienākums izstrādāt bērnam sociālās uzvedības korekcijas programmu. Tiesībsarga veiktā pašvaldību aptauja liecina, ka Latvijā no 119 pašvaldībām 72 izglītības iestādes neziņo, ka bērnam nepieciešama palīdzība. Tādējādi tiek apdraudēta gan bērna ar uzvedības traucējumiem, gan pārējo bērnu tiesības uz pilnvērtīgu attīstību.”
Komentāri