“Likums kā dīsele, griez, uz kuru pusi gribi” – lasīts vai dzirdēts sens teiciens. (Dīsele – ilkss divzirgu aizjūgā.) Jā, nevienam likumam īsti nav nozīmes, ja cilvēks negrib pieņemt tā būtību. Uzrakstītais vārds tikai tad kļūst par normu sabiedrības dzīvē, ja cilvēki to pieņem un rīkojas pēc tā labākās būtības, ne skrupulozi katru burtu. To vēlreiz apliecina dīvainais gadījums Pāvilostā, par kuru pagājušajā nedēļā runāja mediju telpā. Kāpās uzcelts… it kā kuģis, it kā māja. Juristi spēkojas vārdiem un dokumentiem, bet skatītājiem no malas gribas pašausmināties. Kā gan tas iespējams, ka būve, kas attēlos nepārprotami izskatās pēc ēkas, var būt arī kuģis? Izrādās gan, ka peldlīdzekļi var būt visdažādākās formas, drīkst izskatīties arī pēc vasarnīcas, ja vien tā spēj peldēt pa ūdeni. Tad nu, kā teica kāds notikuma komentētājs, visa jūras mala var pārvērsties par kuģu būvētavu. Un kāpēc gan šādiem peldlīdzekļiem vieta neatrastos Gaujas vai Daugavas skaistajos krastos pie paša ūdens?
Laikam nekad visu nevarēs paredzēt normatīvajos aktos, katru detaļu un niansi aprakstīt tā, lai to nevarētu izmantot vēl kā citādi. Tikai mūsu pašu attieksme un izpratne dos pamatu likumiem. Diemžēl liela daļa sabiedrības pret to, kas pieņemts dokumentos, kuri regulē mūsu kopējo dzīvi, izturas ļoti duāli. Skaļi pukojas, ka nevar vien sagaidīt rindu valsts apmaksātajam medicīniskajam izmeklējumam, bet tajā pašā laikā daļu algas saņem tā sauktajā aploksnē. Un pat neiedomājas, vai tas saistīts. Cits saka, ka nav vērts maksāt sociālo nodokli, tas pārāk liels, labāk reģistrēt savu darbību tā, lai šis maksājums valstij ir iespējami mazāks, reizē pārmetot, ka valsts atbalsts ģimenēm par mazu un mammai niecīga pensija.
Tā nu mēs kuļamies – no kuģa uz vasarnīcu, no vasarnīcas uz kuģi. Un nekādi negribam vienoties, kas tad būtu pareizāk vai, vēl labāk, godprātīgi pret visu pārējo sabiedrību.
Komentāri