Jurists un politologs Egils Levits intervijā Sallijai Benfeldei
-Kas, jūsuprāt, šobrīd apdraud Latviju?
-Nācijai un valstij, lai tās pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās pagātne, bet, galvenais, tai ir nepieciešama griba veidot nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur. Lai veidotu nācijas un valsts nākotni, ir jābūt cerībai, pārliecībai par nākotni. Tieši šī pārliecība mums patlaban zināmā mērā tiek apšaubīta. To vājināt palīdz arī Kremļa propaganda, kas gūst dzirdīgas ausis mūsu sabiedrības tumsonīgākajos slāņos. Starp citu, dīvaini, ka arī valsts kontrolēts uzņēmums ar savu TV programmu piedāvājumu dod tur savu artavu.
– Vai šos draudus var novērst?
Katrs sportists zina, cik nozīmīga ir griba, lai sasniegtu mērķi. Ja viņš nešaubās, bet mērķtiecīgi iet uz priekšu, tad panākumi ir. Tas attiecas arī uz nāciju un tās valstsgribu. Valsts, kurā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, ir ļoti labi pārvaldāma, tā var attīstīties daudz ātrāk nekā liela valsts – ja vien nācijas valstsgriba ir pietiekami stipra. No tās izriet viss pārējais – iesaiste sabiedriskajā, politiskajā, kultūras, ekonomiskajā dzīvē. Tas savukārt ir priekšnoteikums, lai novērstu pastāvošos trūkumus, rastu inovatīvus, pasaulē vēl nebijušus risinājumus.
Domāju, ka latvieši ar atvērtām acīm, bez negatīviem aizspriedumiem paraugoties apkārt, saprot, ka daudz kas jau ir sasniegts un ka ar mērķtiecīgu rīcību vēl labāka valsts ir iespējama. Un pirmais konkrētais, lielais mūsu pilsoņu uzdevums tagad ir – ievēlēt jēdzīgu Saeimu.
– Kas rada robus demokrātijā un tiesiskumā, ja ar likumiem vismaz teorētiski viss ir kārtībā? Varas un sabiedrības neizpratne, pieredzes trūkums vai savtīgas intereses?
– Latvijas demokrātijai un tiesiskumam, salīdzinot ar minēto standartu, ir daži defekti. Tos var iedalīt divās lielās grupās: ļaunprātīgi radītie un sistēmiskie defekti. Divi galvenie ļaunprātīgie defekti, manuprāt, ir: pirmkārt, “naudasmaisu” pārmērīgā ietekme uz politiku. Savtīgas, tātad neleģitīmas intereses tiek īstenotas ar legāliem līdzekļiem, bieži vien attiecīgi ietekmējot likumdošanu. Tā ir tā saucamā “valsts nozagšana”. Saeimas izmeklēšanas komisijas farss diemžēl to apstiprina.
Otrkārt, “parastās”, kriminālās korupcijas līmenis. Neraugoties uz atsevišķiem skaļiem gadījumiem, šķiet, ka tas tomēr mazinās.
– Un galvenie sistēmiskie defekti?
Pirmkārt, Latvijas informatīvās un demokrātiskā diskursa telpas vājums. To lielā mērā “pārklāj” un manipulē Krievijas informatīvā telpa. Tas nozīmē, ka tā aktīvi līdzveido mūsu sabiedrisko dzīvi un līdz ar to ietekmē Latvijas politiku.
Otrkārt, Latvijas partiju sistēmas vājums. Slikti, ka ar ierobežojumiem jaunu partiju dibināšanai un līdzdalībai vēlēšanās faktiski ir radīts stagnāciju veicinošs partiju kartelis. Ne katrs vēlētājs pašreizējā partiju kartelī varēs atrast partiju, par ko balsot. Tādēļ būtu vēlams pārdomāt arī augsto piecu procentu barjeru. To varētu samazināt uz 4% kā 5.Saeimas vēlēšanās 1993. gadā.
Partijas joprojām nav pietiekošā mērā finansētas no valsts budžeta, to atkarība no privātiem “ziedojumiem” joprojām ir pārāk liela. Lai arī tas tautā nav populāri, partijām jātiek finansētām – un pietiekamā, to darbību nodrošinošā – apmērā no valsts budžeta. Jāizbeidz arī juridisko personu “ziedojumi” partijām – politisks viedoklis par atbalstu kādai partijai var būt tikai reāliem cilvēkiem, nevis uzņēmumiem.
Treškārt, lai arī valsts pārvaldes (un arī tiesu) darbības kvalitātes līmenis, kopš Latvija ir ES dalībvalsts, ir krietni uzlabojies, civildienestā joprojām ir nopietni sistēmiski trūkumi. Taču noraidāms ir populistiskais viedoklis, ka vienkārši mehāniski jāsamazina ierēdņu skaits, rūpīgi nepārbaudot, kādu ietekmi tas atstās uz valsts pakalpojumiem, kurus sabiedrība sagaida.
– Kā zināms, Latvijā daudzi it kā nacionāli un patriotiski noskaņoti cilvēki uzskata, ka visa nelaime slēpjas liberālismā. Vai jūsuprāt liberālisms tiešām ir visa ļaunuma sakne?
-Šis jēdziens tiek lietots vietā un nevietā, turklāt ar dažādām nozīmēm. Vispirms jānošķir liberālisms kā valsts iekārtas princips un kā ideoloģija.
Rietumu tipa demokrātiskā valsts iekārta ir pēc savas būtības liberāla. Kā valsts iekārtas princips tas nozīmē, ka visi cilvēki ir tiesiski vienlīdzīgi (tas nenozīmē faktisku vienlīdzību!) un ka tiesiskajā ietvarā katram ir maksimāli liela brīvība, kas beidzas tur, kur tā ierobežo cita cilvēka brīvību. Arī Satversmē noteiktā valsts iekārta šādā izpratnē ir liberāli demokrātiska.
Savukārt kā ideoloģija liberālisms – kopā ar sociālismu, konservatīvismu un nacionālismu – ir viena no Rietumu pasaules četrām lielām politiskām ideoloģijām. To idejas turpina ietekmēt cilvēku pasaules uzskatu un valsts aktuālo politiku. Praksē mūsdienu demokrātisko valstu politika satur visu šo četru ideoloģiju elementus. Arī Satversmē noteiktie mūsu valsts iekārtas virsprincipi – Latvija kā demokrātiska, tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts un nacionāla valsts – pamatā izriet no šīm ideoloģiskajām nostādnēm.
Taču, ja kāda no šīm ideoloģijām tiktu absolutizēta un īstenota “tīrā” veidā, pilnībā ignorējot pārējo ideoloģiju nostādnes, tad mēs nonāktu pie ideoloģiskas šaurpierības, ekstrēmisma un tā vairs nebūtu mūsdienīga demokrātiska valsts. Praktiskajā politikā svarīgs ir līdzsvars. Tas pastāvīgi mai-nās, un par to notiek cīņa starp dažādi orientētiem politiskiem spēkiem.
Komentāri