Par filmu “Bille” kino kritikas slejās jau pateikts daudz. Šī komentāra nolūks nav apspriest filmas mākslinieciskās vērtības un to, cik daudz no Vizmas Belševicas autobiogrāfiskā romāna pārcelts uz ekrāna. Stāsts ir par to, kā redzam un gribam redzēt savas valsts pagātni un ko gribam darīt šodien.
Skatoties filmu, pamazām auga iekšējs protests, kuru klusināja vien tas, ka tā taču uzņemta pēc autobiogrāfiska darba. Proti, atainotā strādnieku rajona neaptverami noplukusī vide, melnās (varbūt netīrās?) dzīvokļa sienas lika vaicāt, vai tiešām cilvēki dzīvoja tik tumšā vidē? Manu vecāku un vecvecāku stāsti par brīvvalsts laiku bija radījuši priekšstatu par citu pasauli. Ne ideālu, ne turīgu visiem, tomēr pavisam citu. Jāpiebilst, ka mans vectēvs bija mūrniekmeistars, viņam bija arī daži palīgi, un viņa sapnis bija sakrāt naudu un nopirkt ģimenes māju Tukuma pusē, tuvāk jūrai. Četrdesmitā gada okupācija šo sapni nogalināja, un vēl tagad atceros, kā agrā bērnībā smilšu kastē spēlējos ar latu monētām. Tiesa gan, piecdesmitajos gados vectēvs pats savām rokām ģimenes māju tomēr uzbūvēja, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Protams, gan lasot brīvvalsts laika literatūru, gan gadu gaitā sarunās ar visdažādākajiem cilvēkiem nebija radies priekšstats par Latviju kā laimības zemi visiem, arī Kārlis Ulmanis manos priekšstatos nekad nav bijis ideālais valsts prezidents. Tomēr filmā atainotā vide šokēja, jo bija krasā pretstatā tam, ko biju iztēlojusies. Vairāki draugi, ar kuriem pēc filmas runāju, sacīja, ka arī viņiem no vecāku stāstītā par Latvijas brīvvalsti ir cits priekšstats. Šķiet, kopīgā noskaņa šajos vecāku un vecvecāku stāstos ir cerība – ja zināji, ko gribi sasniegt, ja biji ar mieru smagi strādāt, atteikties no priekiem šodien, nākotnē noteikti sasniegsi to, ko esi iecerējis.
Tomēr kāda atziņa lika vēlreiz pārdomāt, vai tiešām viss ir tik vienkārši. “Vienmēr un visur ir bijuši cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ (un ne vienmēr savas vainas pēc) ir palikuši dzīves pabērnos. Vai tagad ir citādi? Tikai cerību varbūt ir mazāk, bet varbūt alku pēc labas dzīves tūlīt un jau šodien ir vairāk. Un simtgades Latvijā ir cilvēki, kuriem nav nekādu iespēju un vairs arī nekādas izvēles, lai gan viņi nav ne alkoholiķi, ne sliņķi,” sacīja kāds no draugiem.
Varbūt tiešām mūsos ir mazāk cerību, mēs negribam no kaut kā atteikties nākotnes vārdā? Filmas izskaņā cerība uz labāku dzīvi saistīta ar Billi, ar to, ka viņa ir gudra un apdāvināta, un ar tiešu atsauci, ka Bille kļuva par Vizmu Belševicu, izcilu dzejnieci. Jā, dzīvē ne jau visi apdāvinātie un gudrie brīvvalsts bērni tika prom no apkvēpušajām sienām, tāpat kā tas notiek šodien. Vismaz vārdos varas elite apgalvo, ka izglītība, protams, ir galvenais Latvijas nākotnes resurss, bet darbos iet kā pa celmiem, un brīžam grūti saprast, kāda tad ir izglītība Latvijā un kas tai ir vajadzīgs. Saglabāt visiem skolotājiem darbavietas? Mainīt skolu programmas? Paaugstināt visiem algas, bet varbūt var mēģināt paveikt visu uzreiz? Bet varbūt nevajag dzīvot pagātnē- zināt to un cienīt, bet necelt ideālās pagātnes sapņu pilis.
Komentāri